Starp dzīves retinātām nezālēm
Un piemīdītām, lietus
ūdens pilnām ielām.
Es aizveru acis,
jo nevēlos redzēt,
Kā cilvēki, pār
lūpam dvešot indes,
Viens pār otru
paklūp un izdeg.
Vienkārši vārdi,
vienkāršas frāzes,
Līdz ar peļķēm
iztvaiko iespējamās laimes.
Un kādam paliek
vien raizes,
Par to, vai
rītdiena nesāksies bez maizes.
Sirdīs katram ir
sava sāpe –
Sava bēda, ko glabāt, kāds, ko mīlēt, ko sabārt.
Un mēs aizmirstam
pretī zvaigznēm pavērt skatu,
Lai pateiktu
"Labrīt" kādam,
Kurš vairs nevar
izrunāt mūsu vārdu.
Tālumā spoži spīd
zvaigzne,
Un Tu atminies, kā
bira solījumi – "Dzimtene visus paglābs!"
Pagātnē viss paliek, kamēr nopirkti vārdi ziņās maldās.
Lai arī Dzimtene
nevienu vairs nepaglābs,
Viss, ko mēs varam ir viņu mīlēt, lolot un sargāt.
/O. Cvetkova/
17.11.2016
