* * * * *

Bez mokām,

Ar savām paša rokām 

Pa gabaliņam 

Viens otru pieradinam. 

Bet acīm 

Ļaujam visu sacīt.

Vairs neatskatoties,

Tikai uz priekšu doties.

/O. Cvetkova/

betons

Betons, viss betonā –

Betona sirdis un jūtas.

Dauzos pie tām neprātā

Līdz pati nejūtu rokas.

Nedzirdu sevi un domas,

Dzīve vien pašapmāns.

Betona sirdis un jūtas 

Šo pasauli neizglābs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Maldījies gar akmeņiem

Un vēlu ticis rasts,

Stap tagadni un sapņiem

Kāds baidās būt viņš pats.

Lecot virs akmeņa,

Viņš pamostas zem tā,

Bet galvenā jau centība –

Kaut pati mazākā.

/O. Cvetkova/

ļaujoties sirdij

Pievērtiem plakstiem,
Bet atvērtu sirdi
Es ļāvu mums abiem

Sajukt uz brīdi.

Vienalga it viss,

Ko acis mums rāda,

Krūtīs pukst sirds

Atstājot abus bez prāta.

Pievērtiem plakstiem,

Bet atvērtu sirdi

Es ļāvos sapņiem

Paķerot Tevi sev līdzi.

/O. Cvetkova/

šodien

Gribas šodien neko nerakstīt,
Vien ļaut sev vienkārši elpot.
Zvaigznes no debesīm nemānīt,
Jo nespēšu vietu tām iedot.

Piedot visu, kas piedodams,
Nestāvot pat vējam ceļā.
Es šodien gribu būt nemanāms

Dēļ rūpēm, kas gulst man sejā.

/O. Cvetkova/

Ticēt sev

Tev jānotic vēl vienu reizi,
Ka sirdij nevar aizliegt just.

Pat ja kaut kas noies greizi

Tu nedrīksti ļaut ticībai zust.

Tev jāiet, jācīnās līdz galam –

Varbūt pat vairāk kā līdz šim.

Ir jātic sev un savam spēkam,

Jo tikai tā var uz priekšu tikt.

/O. Cvetkova/

smaržo pēc rudens

Smaržo pēc rudens,

Pēc jaunām krāsām,

Nedaudz nostaļģijas,

Kripatiņas bēdām.

Smaržo pēc rudens,

Jaunām atmiņām,

Pēc manas mīlestības 

Uz Tavām plaukstām. 

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viss pienākums –

Apziņa un milzīgs pienākums.

Es Tevī veros mazliet

Sarāvies un viegli drūms. 

Fonā spiediens –

Liels emocionāls spiediens.

Prāts grib aizbēgt,

Jo viss tik nesaderīgs.

/O. Cvetkova/

laiks

Bet kurš zināja, ka laiks tā uz priekšu ies –
Te mēs divi, te Tu atkal viens.
Nekas, gan arī šis viss reiz pāries –

Tavās acīs atkal ieguls dzīvesprieks.

Mēs viens otru sauksim tikai vārdos,

Neapvainosimies, jo nebūs vairs par ko.

Neviens mums neteica, ka mīlestība pārtop,

Bet nekas – laiks ir tas, kurš visu ņem un kārto.

/O. Cvetkova/

Kāpēc Tu klusē?

Kāpēc Tu klusē?

Nāc pie manis
Šajā ielas pusē.

Sirds tā pulsē

Vērojot Tevi

Ejam tālienē.

Kāpēc Tu klusē?

– Gaidot Tevi domāju

Es vienatnē.

Tavs klusums biedē,

Liekot atgriezties

Kaut kur pagātnē.

/O. Cvetkova/