* * *

Es sevi skrāpēju katrā saulrieta krāsā,
Vērojot viļņus, kuri prom iet un nāk.
Mana pasaule sadalās – ir, būs un bija,
Rētās, kuras sadzīst un kuras vēl sāp.

Jūra kā robeža starp bailēm un drosmi,
Veltīgām cerībām, kuras smiltīs reiz drūp.
Par atmiņām ziņo puspievērti plaksti
Un plaukstas, kuras joprojām akmeņus tur.

/O. Cvetkova/