ES MŪŽAM TEVI MĪLĒŠU



Tava balss, pat kliedzot,

Izklausās mīļi.

Vai no vēja mācījies

Tu smaidīt tik viegli?

Tas vieglums Tavā sejā,

Kurš mūs, bērnus, glauž,

Tas ataust manā prātā,

Kad acis miegā snauž.

Un  lai kas arī notiktu –

Tu dāvana man būsi,

Jo labsirdīgāku dvēseli

Man iedomāties grūti.

Pat, ja katru dienu

Blakus Tu man neesi –

Es mūžam Tevi mīlēšu,
Vairs neejot pie rokas lēni.

/O.C./

Ja Tu būtu kaķis

Ja Tu būtu kaķis
Es kaķi mīlētu.
Turētu savās plaukstās
Un vaļā nelaistu.

Tu skaļi ņaudētu
Un, lai cik neizturami tas būtu,
Bet es, pa spalvai glaudot,
Tevi mīlētu.

Tad vakaros mēs abi
Gultu dalītu.
Tu man ausīs murrātu
Un es to paciestu.

Lai arī visiem zināms,
Ka ar kaķiem neesmu uz Tu,
Bet, ja Tu būtu kaķis
Es kaķi mīlētu.

/O.C./

← vēl satiksimies →

Es nešaubos:

Mēs vēl satiksimies.

Viss, kas bijis

Nav palicis nekur.

Par to vēsta

Īsie skatieni tik kautri,

Ka pieskaroties miesai

Vēders kņud.

Mēs noteikti vēl satiksimies,

Jo arī tagad nekas nav kļuvis svešs.

Mums piederēja naktis: skaitot neizskaitāmas.

Un arī tagad, naktīm esam mēs.

Un dzīvojot šīs dienas

Gribas cerēt,

Ka palikušas

Nav tikai atmiņas.

Lai arī saka,

Ka laiks spēj mainīt visu,

Bet, vai tas spēj mainīt to,

Ko jūt mums sirds?

/O.C./