Viss tā savijies un satīts,
Bet
kopā nekas neturas.
Gribas
kliegt un ārdīties,
Lai
atkal redzētu
Mūsu
rokas sadotas.
Atmiņu
slazdā iepītas
Tavas
un manas minūtes.
Realitātes
sistas, bet mūsu saudzētas, palikušas jūtas,
Kuras
caur gadiem plaukušas un vītušas,
Bet
kā izrādās, kļuvušas stiprākas.
Miljoniem
acu iekļauts,
Tavs
rūpju pilnais acu skats,
Sapņos
mani starp citiem satiek.
Un
tā vien liekas, ka dienu no dienas
Atveru
acis, lai pateiktu Tev: “PALIEC!”.
Mistisku
spēku vadīti
Nelaižam
viens otru vaļā.
Laikam
ejot, atpakaļ ceļu meklējam.
Un
tagad, kad atrast vairs nevaram –
Bez
otra palēnām izdegam.
Viss
tā savijies un satīts,
Ka
attīt vairs nespējam.
Caur
atmiņu zvaigznājiem
Meklējam
rītdienu kopā,
Bet
apjaušam, ka šodienu zaudējam.
/O.C./
