Atmiņu slazdā

Viss tā savijies un satīts,

Bet kopā nekas neturas.

Gribas kliegt un ārdīties,

Lai atkal redzētu

Mūsu rokas sadotas.

Atmiņu slazdā iepītas

Tavas un manas minūtes.

Realitātes sistas, bet mūsu saudzētas, palikušas jūtas,

Kuras caur gadiem plaukušas un vītušas,

Bet kā izrādās, kļuvušas stiprākas.

Miljoniem acu iekļauts,

Tavs rūpju pilnais acu skats,

Sapņos mani starp citiem satiek.

Un tā vien liekas, ka dienu no dienas

Atveru acis, lai pateiktu Tev: “PALIEC!”.

Mistisku spēku vadīti

Nelaižam viens otru vaļā.

Laikam ejot, atpakaļ ceļu meklējam.

Un tagad, kad atrast vairs nevaram –

Bez otra palēnām izdegam.

Viss tā savijies un satīts,

Ka attīt vairs nespējam.

Caur atmiņu zvaigznājiem

Meklējam rītdienu kopā,

Bet apjaušam, ka šodienu zaudējam.

/O.C./