Viegli aizslīd tālēs domas.
Mirkļos, kad vienatnē pārdomā,
Cik pareizas ir Tavas dzīves lomas.
Mirklim izšķīstot kafijas krūzē
Tu to izbaudi ar katru malku,
Smeļoties iedvesmu pat no ziediem vāzē.
Un ziedi nemainās.
Tie stāv uz vietas un izliekas,
Ka vienmēr būs tādi
Kā attēlots stāstos un pasakās.
Bet viss iet laikam līdzi.
Kafijas krūze kļūst tukša
Un ar laiku, vāzē ieliktie ziedi novīst.
Tikai mirklis neizzūd,
Pat izšķīdis, tas turpina būt,
Bet cik ir tādu, kuri no mirkļa spēj prieku gūt?
Mirklis ilgst Tava mūža garumā.
Un, lai kā arī varētu likties,
Bet arī prieks nekur nepazūd
Līdz ar grumbām uz pieres vai acu kaktiņā.
/O. C./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru