Debesu bērni

Man nevajag, lai Tu radi mirkli -

Es pati varu  mirklis būt.

Cauri naktīm būšu Tavas zvaigznes,

Kamēr Tu, joprojām, būsi mēness,

Kas aug un atkal zūd.

Un neko vairāk man nevajadzēs,

Kā mirkli pa mirklim

Ar Tevi kopā pabūt.

Un just, ka visas debesis, atkal un atkal,

Pieder diviem mums.

Papildinot vienam otru,

Es velku paralēles starp savu dvēseli un Tevi.

Kaut esam debesu bērni,

Bet esam devuši solījumu,

Ka ar pirkstgaliem turpināsim skart zemi.

Un pat ja tiks radīts mirklis

Ar mani kaut kur debesīs,

Bet ar Tevi uz zemes -
Mirklis turpinās piederēt mums.

Par spīti tam, ka būs sabrucis mūsu debesjums. 

/O.C./