Kad iestājas nakts

Ir nakts un nedaudz salst,

Tiek vēl viens sapnis izelpots.

Tas - kā būtu, ja būtu,

Atkal, gulēt neatļaus.

Caur negulētām naktīm 

Censties atrast vēl vienu iespēju.

Ik rītu, atverot acis, saprast,

Ka ilgi vairs tā nespēšu.

Ir nakts un nedaudz salst,

Aizverot acis - sapņu par daudz.

Katrs rīts, kā labojums dienasgrāmatā

Un trijnieku nu par devītnieku sauc.

Acis sāp, prāts tāds nemierīgs

Un arī miegs kļuvis izvēlīgs.

Pārāk daudz laika veltīts domājot

Par to, ko nekas nespēs izmainīt.

Pārvelkot krustu tam,

Ko sauc par dzīves skolu,

Tu saproti, ka gaidi to,

Kurš neturēs vairs Tavu roku.

/O. Cvetkova / 

Atgriezties

Atgriezties pagātnē,

Starp simtiem cilvēku,

Kur abi mēs spējām atrast

Viens otra skatienu.

Sajust likteni nākam blakus,

Dzirdēt, kā nākotnē

Tu ausī man čuksti:

"Saldus sapņus!"

Atgriezties pagātnē,

Starp simtiem iespējām,

No jauna, izvēlēties

Palikt un iemīlēties.

Aizvērt acis un atgriezties,

Mirkļos, kad viss bija patiesi.

Pie Tevis no jauna pieglausties,

Bet atverot acis - par Tevi liktenim pateikties.

Atgriezties, atgriezties, atgriezties -

Pateikt "Piedod, ka mēdzu kļūdīties!"

Tu esi manā sirdī, Tu mirdzi asarās,

Tu par sevi vēl lasīsi manās grāmatās.

/O.Cvetkova/

*SMILŠU GRAUDIŅI*

Atlaist, palaist, lai aizlido,

Tas tauriņu mākonis,

Kas kā bites

Ņēmis un mani sadzēlis.

Pārvērsties smilšu graudos,

Kas jūras piekrastē dus,

Lai katrs saules stars

Kļūst sirdij tuvs.

Atlaist, palaist, lai aizmirstas,

Tie cerību viļņi,

Kas kā bumerangs

Pēc laika atkal atgriežas.

Pārtapt par vēju,

Kas skriedams skrien,

Lai vienmēr noglaustu vaibstus,

Kas atmiņās sien.

Atlaist, palaist 

Visu, kas bija

Un vakaros, tumšos,

Mani, reizi pa reizei, pamodina.

Pārtapt par gaismu, 

Kas dabā mīt

Un smilšu graudiņus

Ar gaismu piepildīt.

/O. Cvetkova/