Atlaist, palaist, lai aizlido,
Tas tauriņu mākonis,
Kas kā bites
Ņēmis un mani sadzēlis.
Pārvērsties smilšu graudos,
Kas jūras piekrastē dus,
Lai katrs saules stars
Kļūst sirdij tuvs.
Atlaist, palaist, lai aizmirstas,
Tie cerību viļņi,
Kas kā bumerangs
Pēc laika atkal atgriežas.
Pārtapt par vēju,
Kas skriedams skrien,
Lai vienmēr noglaustu vaibstus,
Kas atmiņās sien.
Atlaist, palaist
Visu, kas bija
Un vakaros, tumšos,
Mani, reizi pa reizei, pamodina.
Pārtapt par gaismu,
Kas dabā mīt
Un smilšu graudiņus
Ar gaismu piepildīt.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru