"Tik trausla, trausla, trausla",
Kliedz naktīs dzestrais vējš.
Un šobrīd viņai plaukstās
Ilgu maldugunis dzēš.
Cerības izkaisītas vējos,
Kuras tā sirdī glabāja,
Bet tagad viņa sabrūk pelnos,
Ko pati radīja.
Tik trausla, trausla, trausla
Tā nebūs vairs nekad
Jo cilvēks nav fēnikss,
Lai no pelniem atdzimtu.
/O.Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru