Tā pietrūkst tas -
Tavs absurdais it nekas.
Un kopīgās atmiņas,
Ak nē, man tikai izlikās.
Tu tikai piedod man,
Bet es tev pēc tam.
Jo šis apburtais loks
Nav derīgs it nekam.
Ja es spēju krist,
Tad spēšu piecelties.
Tu mani aizmirsti,
Nav jēgas atgriezties.
Ja ir ko jautāt tev -
Es spēšu atbildēt,
Bet varbūt šī ir tā reize,
Kad labāk paklusēt.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru