Visa dzīve tika salikta no mozaīkām
Un mēģinājumiem cerību pilniem.
Kā gan mēs visu laiku spējām,
Mīlestību aizdegt ar mitriem sērkociņiem?
Kā gaisma, tā migla manī mita,
Bet naktīs vienalga pūta vēji.
Vai tu esi centies saskaitīt,
Cik reizes man tevi vajadzēja,
Bet tu nevarēji?
Pievērti plaksti nepārstāj trīsēt,
Kamēr sērkociņš karstumā lokās.
Ja tu jūti, ka nespēsi mīlēt,
Ļauj savai elpai pārtraukt šīs mokas.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru