Kailā dvēsele

Tā tīrā atklātība piederēja tikai tev. 

Tikai tev es nebaidījos atklāt to,

Ko no citiem centos noklusēt. 

Atraduši, piekļāvuši, atgrūduši. 

Caur asarām mēģinājām skaidrot,

Ka viens otru esam pārpratuši. 

Ar tādu kailu dvēseli nav droši.

Tādēļ tagad es nemaz nebrīnos, 

Ka viens otru tikām salauzuši.

/O. Cvetkova/

Rudens nemiers

 

Iezadzies dzestrums naktskrekla vīlēs.

Kauns vainot rudeni pie tā, ka salst.

Sirds strauji sitas dēļ visa, kas mīlēts,

Kamēr pagalma vidū lapas lēnītēm kalst.

Pieklīdis nemiers tur dvēseli spīlēs.

Kam ticēt, kam nē čukst rudens balss.

Iezadzies dzestrums naktskrekla vīlēs

Liek klusībā lūgties, lai nepienāk sals.

/O. Cvetkova/ 

* * *

Savīties

Ciešāk vairs nevar.

Atrauties 

Prāts vairs neļauj. 

Piederēt 

Vienīgais, ko protu 

Saredzēt,

Tu esi viss ko jūtu. 

/O. Cvetkova/

* * *

Piesietas domas

Atraut nav iespējams.

Un mēs skaitām dienas,

Līdz visam jāapstājas.

Kopā vai šķirti 

Viss tāpat izdodas. 

Un mazie neprāta niķi 

Ir tikai muļķības.

/O. Cvetkova/ 

Septembris

 

Neizbēgami sāk likties,

Ka gadi skrien ātrāk kā stirnas.

Starp rudens vakariem vēliem

Tie savērpj prātu un atmiņas. 

Septembrī nav vēlmes steigties,

Laiks rit tāpat un tāpat arī dienas.

Dzestrajos vējos nespēju liegties,

Ka viss, ko alkstu ir palikt uz vietas. 

/O. Cvetkova/ 

 

Iedvesma

Jā, es rakstu daudz par sevi

Un tikai nedaudz, nedaudz par tevi.

Par to, kas sāp un par to, kas nē.

Par to, ko prātoju vienatnē. 

Jā, es rakstu daudz par jūtām

Un tikai nedaudz atļaujos citām domām.

Par to, kas izdodas un par to, kas nē.

Par to, ka lai uzvarētu ir arī jāzaudē. 

/O. Cvetkova/

*pēdējās augusta dienas*

Ir pēdējās augusta dienas,

Laiks paskrējis nemanot.

Debesis atgādina rētas

Un to, kādēļ nepiedot.

Vējš matos spītīgi ķeras,

Čukstot, ka jāpierod. 

Vien pēdējo gadu pēdas

Prāts nebūt nesaprot.

/O. Cvetkova/

Es neprotu

Es neprotu..

..saukt tevi vienkārši vārdā. 

Neprotu skaļi teikt, ka man sāp. 

Pat ja lūpas ir savilktas smaidā —

Acīm izlikties nesanāk. 

Es neprotu..

..sapņos tevi dzīt projām. 

Neprotu vērot, kā aizej un nāc. 

Varbūt šis viss ir tā, pa jokam,

No sākuma, līdz beigām izdomāts. 

/O. Cvetkova/

agrā pilngadība

Ir melna nakts.

Vasara,

Bet nedaudz drēgni.

Vējš viņai matus jauc.

Deg pirkstos izsmēķis 

Lēni.

Agra pilngadība.

Cerības, 

Bet viss tik velti. 

Pazaudējies viņas skatiens.

Uz palodzes, kur netraucēti

Drūp pelni.

/O. Cvetkova/

BEZMIEGS

Tu drīksti mani apskaut,

To atļāvusi tiku es jau sen.

Un šobrīd man tā prasās

Starp tavu smaržu pazust 

Un tuvībā spēkus smelt.

Zinu, ka arī viena visu spētu,

Tas tūkstoš reiz jau pierādīts.

Vien šoreiz vairs nav vēlmes

Nomodā vienai palikt vēlu 

Lai aprakstītu tev, kā uzaust rīts. 

/O. Cvetkova/

* * *

Acumirklīgas, lēnas,

Tik sirdij ērtas 

Tavas visas šķautnes. 

Un sadzīst visas rētas,

Kad mani sedz Tavas ēnas.

/O. Cvetkova/

* * *

Lai ko vēstītu

Sīkās četrrindes,

Vai garie panti,

Kurus sarakstu.

Tu visu laiku

Domāsi par to,

Ka ļoti iespējams

Tur esi tu.

/O. Cvetkova/

ilūzijas

Tā vien šķita,

Ka viss ir uzrakstīts,

Ka viss ir pateikts,

Bet iekšā vēl kas 

Nemierīgi kņud.

Un varbūt tāpēc,

Varbūt tikai tāpēc

Es agrāk nevēlējos,

Lai mani sirdsapziņa tur.

Es biju gatava lidot,

Krist un arī sisties.

Ar spārniem pretī vējam iet

Un, lai tie lūzt...

Cik vienaldzīgs it viss

Var apkārt likties,

Kad ilūzijas pārņem 

Un neizzūd.

/O. Cvetkova/

AIZVĒJĀ

Es piedodu 

Laikam, kurš skrēja

Un arī mums,

Kuri tam līdzi tikt nevarēja.

Nepabeigtajiem teikumiem

Un visām tām sarunām.

Dvēseles zilumiem,

Kurus neizdevās iztirzāt.

Es saku paldies,

Ka viss ir bijis tā.

Viņš kaut kur tur, es šeit —

Viens otra aizvējā.

/O. Cvetkova/

pussoļa cilvēks

Pieklusināt soļus

Neskriet tam laikam līdz 

Tu esi mans pussoļa cilvēks 

Neviens mani tā nepazīst. 

Tu esi kā košļene matos –

Tā vienkārši neizraut.

Pieklusināt soļus,

Matus griezt neatļaut. 

/O. Cvetkova/

Veltījums

Starp citu domām savas nezaudēt,

Ejamos ceļus nesajaukt.

Visu, visu, kas pārāk skaļi teikts,

Sev pārāk stipri klāt nepiekļaut.

Starp citu veiksmēm savas ieraudzīt,

Neveiksmēm vietu ierādīt.

Katrā cilvēkā to labāko iepazīt,

Citu prieku par savu uzskatīt.

Starp svešām vietām savu atrast,

Kur būt, kur sajust, ka esi saprasts.

Nevienam necensties kaut ko pierādīt,

Vien prast savos sirdspukstos meklēto saklausīt.

/O. Cvetkova/