paldies martam

Ir pēdējā diena martā,

Kad vēlreiz atskatīties.

Vēlreiz nodabā savā

Ik dienai pateikties.

Rītiem par gaismu ceļā, 

Vakariem par mieru. 

Ir pēdējā diena martā,

Bet pasakos par ik vienu.

/O. Cvetkova/

uz vienu nakti

Uz vienu nakti es biju tava,

Uz vienu nakti un viss.

Tur būtībā nav nekā tāda,

Bet kaut kas īpašs likās noticis.

Divas atkailinātas dvēseles,

Mirklis atklātības un rīts.

Tonakt mēs nespēlējām paslēpes,

Uz vienu nakti viss bija īsts.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Mēs satikāmies, bet nezinājām,

Kas viens priekš otra esam.

Ne laikus, ne vietas nemanījām,

Pastāvēja vien tas, ko redzam.

Mēs mainījāmies un laiki gāja, 

Skatiens visu teica priekšā.

Lūpas klusēja un neko nejautāja,

Sirdij klusībā saraujoties ciešāk.

/O. Cvetkova/

Tu esi..

Tu esi saule, kuru spozmē

grūti pārspēt,

Tu esi pavasara rīts, kurš 

dabas sasildīts,

Tu esi rasa, kurā doties

atgūt spēkus,

Tu esi cilvēks, kāds katram

blakus vajadzīgs.

/O. Cvetkova/

(Veltījums omei 70 gadu jubilejā)

šodiena

Stāv šodiena uz sliekšņa

Pavisam nedabiska.

Šķiet nezinu ne nieka, 

Bet jūtos pārdabiska.

Stāv šodiena uz sliekšņa,

Tāda piektdieniska.

Ir šādām dienām vieta,

Pat ja tā haotiska.

/O. Cvetkova/

nokļuvuši te..

Ar visām šajām pandēmijām
Mēs esam nokļuvuši te,
Kur katru dienu prātojam
Kam pieder pasaule.

Kur ticamais ir maldīgs

Un maldīgais šķiet ticams,

Kad viss, kas bijis ikdienišķs

Mums kļuvis nepieejams.

Ar visām šajām pandēmijām

Mēs esam nokļuvuši te,

Kur visi lēnām piemirstam,

Ka esam pasaule.

/O. Cvetkova/

..uz galotnēm

Pieradums mani kā sēklu 

Mēģina iespiest zemē.

Acis man verās uz augšu

Vēloties nokļūt galotnē.

Es pirkstgalos stiepjos

Spītīgi rādot peļķei mēli,

Sapinusies zāles stiebros

Ar atkailinātu dvēseli.

Pieradums mani kā sēklu 

Mēģina iespiest zemē.

Es, jūtot zemes spēku,

Drosmīgi veros galotnēs.

/O. Cvetkova/

dvēseles oāze

Noskalot rūpes no pleciem,

Ļaut tecēt prom ar strautiem.

Lai katra jauna ūdens lāse

Kļūst kā personīgā oāze.

Vieta, kur veldzēt slāpes,

Kad dvēselē perinās bailes.

Kur aizejot pārņemtu miers –

Visaptversošs cilvēka miers..

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tik maigi kādu sargāt atmiņās ir jāmāk 

Un jāmāk vētrām cauri skriet, ja tās virsū nāk. 

Starp visiem acīs degošajiem rietiem

Kaut kas priekš sevis jāspēj nosargāt.

Tik maigi, ka ir bail to nosaukt vārdā,

Vien sirds, pie sevis čukstot, mieru rod.

Starp visu to, kas skaļi teikts un izkliegts

Būs kāds, ko vētrām nekad neiegūt.

/O. Cvetkova/

nakts mežģīnes

Uz kakla just elpu,

Dzirdēt balsi kā trīc.

Viss tik tuvu, tik tuvu–

Bail, ka pienāks rīts.

Pilnas ar trakumu

Tavas acu zīlītes,

Līdz pārtauc klusumu

Saplēstas mežģīnes.

/O. Cvetkova/

domu siltums

Ar nosalušu degungalu 

Es veros debesīs 

Un viss, ko šobrīd vēlos 

Ir dienai atzīties.

Par to, ko jūtu pakrūtē,

Kad veros mākoņos

Un cik svarīgi ir reizēm

Pieņemt to, ka izmainos.

Ar nosalušu degungalu

Es veros debesīs,

Bet es nejūtu, ka salst –

Manī domu siltums līst.

/O. Cvetkova/

Dvēseles zvaigznes

Dvēsele pilna krītošām zvaigznēm,
No kurām mums vēlēties laimi.

Ir katram pašam vien jāspēj ticēt,

Ka šie ir kas vairāk kā vārdi.

Iedod sev drosmi vai pārāko spēku,

Lai iegūtu to, ko alkst Tava sirds.

Mēģini satvert zvaigzni kaut vienu,

Tad pārējās pašas sekos Tev līdzi.

/O. Cvetkova/

Marta vilinājums

Mani vilina gājputni
Un sārtās marta debesis,

Viņa dzirkstošie smiekli,

Kad pakrūtē viss notrīs.

Kad netiek skaitīts laiks

Un brīžiem stājas elpa...

Mani vilina marts

Un divvientulības telpa.

/O. Cvetkova/

izzināt

Tik daudz ir brists

Un pašai bradātai būts,

Vien tikai dzīves prieks

Mani virs zemes vēl tur.

Tik daudz meklēts

Un nācies pazaudēties,

Vien tas, kas vēl neatrasts

Man neļauj apstāties.

/O. Cvetkova/

atlaistais

Visas piedošanas 

Tūkstoš reižu lūgtas.

Visas atvadas

Sen vējos izkaisītas.

Vien palikušas

Blāvas jūtu ēnas,

Kuras izgaisušas

Vairs neko nemainīs.

/O.Cvetkova/

* * * * *

Tu esi vienmēr manā pusē,

Tas ir neizmērojams prieks.

Un pat tad, kad Tu klusē 

Es nekad neesmu juties lieks. 

Lai novīst visas leduspuķes

Un ziedonis aiz loga tvīkst.

Kad Tu esi manā pusē

Es jūtos visvarens un dzīvs.

/O. Cvetkova/

nekas netika izplānots

Nekas netika izplānots,
Viss notika pats no sevis.
Vienu brīdi domāju "Kā būtu, ja?",
Bet otrā jau attapos pie Tevis.

Ik pa laikam atpakaļ paveros,

Lai saprastu, ka nekas nav velti.

Vienmēr esam bijuši blakus

Nevērtējot, mēs balti vai melni.

/O. Cvetkova/

būt brīviem

Varbūt vienkārši uzrakstīt,

Nedomāt gari un ilgi.

Vārdi, kurus var izlasīt,

Mūžam paliks dzīvi. 

Varbūt vienkārši uzrakstīt,

Ne mirkli vairs neturēt sevī.

Kad cenšamies kaut ko noturēt,

Mēs nespējam pa īstam būt brīvi.

/O. Cvetkova/

retinātā pasaule

Šodien viss tiek retināts –

Cilvēki, vietas un domas.

Ne viss, kas ieplānots

Šobrīd iet no rokas.

Bet mums ir jāturas kopā –

Vienalga, kas stājas pa vidu.

Mēs dzīvojam pandēmijā

Ar domām "gan kādu dienu.."

/O. Cvetkova/

iebrist pavasarī

Es bridīšu pie Tevis domās,

Es iebridīšu sapnī.

Tas nekas, ka ziema turās, 

Ar sirdi esmu pavasarī. 

Tas nekas, ka vēji buras

Un gurdi nokarājas zari.

Es bridīšu pie Tevis domās,

Lai sagaidītu pavasari.

/O. Cvetkova/

dimanti acīs

Tie dimanti viņas acīs,
Tie tikai pa reizītei mirdz.

Tas, kurš tos ieraudzīt pratīs,

Tam dimantos iemirdzēs sirds.

Tie dimanti viņas acīs,

Tie tikai pa reizītei mirdz.

Kad kāds tos noturēt pratīs,

Dimantos mirdzēs it viss.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viss būs labi mīļā, labā.

Tikai nedaudz uzgaidi.

Diena plosīja kā vētra,

Bet vakars iedos pajumti.

Līdz ar kleitu novelc raizes,

Kas uz pleciem gūlušās.

Izķemmē tās sliktās domas,

Kuras dienā radušās.

Viss būs labi mīļā, labā,

Tikai nedaudz uzgaidi.

Lai tā diena ņem un bradā,

Kamēr pastāv vakari.

/O. Cvetkova/

sievietei būt

Ik solis ko speru,

Es jūtu, ir svēts.

No manis plūst enerģija,

No manis plūst spēks.

Es esmu tas maigums,

Kas zīdā ir austs

Un dvēseles siltums,

Kad kādam ir auksts.

Es esmu sieviete –

Dzimums mans spēks.

Ik solis, ko speršu,

Uz zemes būs svēts.

/O. Cvetkova/

~ ~ ~ ~ ~

Baisms pievilcības spēks

Joprojām no viņa virmo.

Tur ir mans klajais grēks

Ar kuru pašai jāsadzīvo.

Joprojām viņā raugos

Ar nedaudz izpušķotu skatu

Un tikai manos spēkos

Ir radīt sevis atdzimšanu.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Nemeklē atbildes viņā

Sadzēries piecos no rīta.

Domas, kas dzimušas glāzē

Zudīs, kad iestāsies diena.

/O. Cvetkova/

tuvoties sev

Sāksim mēs abi no jauna 

Nepiederēt nevienam.

Sāksim mēs viens ar otru

Un tālāk pa gabaliņam.

Lasīsim zaudētos sapņus,

Slaucīsim neizraudāto. 

Mīlēsim vienatnes brīžus,

Lai atrastu būtiskāko.

/O. Cvetkova/

esi laimīgs

Es gribu, lai esi laimīgs
Un ticu, ka tāds arī esi.
Viss, kas reiz ticis pateikts
Aizmirsts tiek pēdējo reizi.

Šodien viss jāsāk no jauna,

Dēļ sevis vai kādam par spīti.

Mēs nevaram ceļot laikā,

Tādēļ vienkārši atceros Tevi.

~Daudz laimes!~

/O. Cvetkova/

neesi tas pats

Pagājusi vēl viena diena,
Pagājis vēl viens gads.

Tik klusa piemājas iela,

Kur agrāk bijis tavs stāvs.

Var šķist, ka viss ir kā senāk –

Adrese, telefons, vārds.

Vien sajūtas melot nemāk,

Tās saka, ka neesi tas pats.

/O. Cvetkova/

uzelpot

Reiz cilvēce uzelpos atkal,

Vēl tikai nedaudz un viss.

Šis mirklis ir arvien tuvāk 

Mums tikai tam jānotic. 

Tikmēr mums atļauts ir vērot 

Un mācīties ieklausīties.

Ar acīm atvērtām sapņot

Par to, kam lemts piepildīsies.

/O. Cvetkova/

* * * * *

 

Tver neizmantotās iespējas,

Kamēr nav par vēlu,

Jo reiz Tev paliks tikai laiks,

Kad teiksi "nepaspēju".

/O. Cvetkova/