Kā jau, gan jau, tad jau

Kā jau, gan jau, tad jau..

Pieļaut, sakļaut, atdot.

Kā, lai rītu sakļauj?

Kā lai Tevi atrod?

Kā jau, gan jau, tad jau..

..sevi visu atdot.

Gan jau kāds ko sajūt,

Gan jau tevi saprot.

Kā jau, gan jau, tad jau..

Visu reiz var pieļaut.

Tad jau arī sakļaut,

Tad jau arī atdot..

/O. Cvetkova/

* * * * *

Kad laiks šķiet apstājies,
Es zinu, ka laikam nav beigu,
Jo, kad es jūtos noguris
Es tāpat vēl eju, eju un eju...

/O. Cvetkova/

izmaiņas

Cilvēki var izmainīties
Tāpat kā daba to dara.

Par to nevajag brīnīties,

Jo izmaiņām nav gala.

Tas, kas reiz bijis tuvs

Šobrīd ir pilnīgi svešāds.

Kāds par izmaiņām skumst,

Cits gaida, kad tās pienāks.

Cilvēki var izmainīties

Un viņi patiesi to dara.

Mums der vien atcerēties,

Viņus apturēt nav mūsu varā.

/O. Cvetkova/

smilšu pilis

Starp visām parīzēm 

Un visiem gaisa kuģiem 

Tu uzcel smilšu pili

Sakot, ka tā uz mūžiem. 

Par pārsteigumu sev

Es ticu katram vārdam, jo

Ticībā mūžīgs kļūst it viss –

Pat tas, ko izdomājam.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Agrs rīts, tukšas ielas un vēl

Pēdējā brīdī izsauktais taksis.

Debesis saullēktā maģiski kvēl

Itkā šis būtu kārtējais sapnis.

Radio dungo kaut ko par Tevi,

Neviļus liekot man pasmaidīt.

Mīlēt Tevi ir necerēti labi –

Šajām rindiņām man jāpiekrīt.

/O.Cvetkova/

starp citu

Starp citu,

Es tevi vienmēr dzirdu.

Pat tad, kad neesi blakus 

Es tevis neaizmirstu.

Es tiecos 

Pirkstu galos augstāk.

Pati nemanot sev kļūstu 

Tev pavisam tuvāk. 

/O. Cvetkova/

gabaliņš tevis

Iekosties gabaliņā Tevis–
Tā no sirds un pa īstam.

Nebaidoties kļūdīties,

Riskēt tapt pieķertam.

Paņemt Tevi mazdrusciņ–

Kabatā panēsāt līdzi,

Lai vēl reizi pārliecinātos,

Ka gribu tā visu dzīvi.

/O. Cvetkova/

atmiņu zīmējums

Es tevi zīmēju
Jau gadus vairākus.
Zīmēju no atmiņas
Vien to, ko atceros.

Ik gadu mainu metus.

Šķiet, ka vien ķēpājos.

Zīmēju gadus vairākus,

Jo maz vairs ko atceros.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Atrastais patvērums

Tavu solījumu kalnā

Klusi ziņo mums,

Ka abi esam slazdā.

/O. Cvetkova/

sauli atstarot

Šodien viss rādās košāks,
Varbūt saules sasildīts?

Arī pats tāds dikti drošāks,

Nevis dienas nomocīts.

Tādēļ veros saules staros,

Prasot Tevi apciemot.

Kopā mēs pa visiem varam

Saules starus atstarot.

/O. Cvetkova/

laime?

Laime? Nē, tas nevar būt par mums..

Kaut kur pa vidu bardaks

Un miera blāzmojums.

Sapinušās domas un apreibis rīts...

Varbūt tā arī ir tā laime,

Jo kas gan cits?

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tu nejuti pievērstos skatienus,

Kad sities ar galvu pret sienu,

Bet piemini manus vārdus, 

Kad liktenis Tevi atstājis vienu?

Viss, ko Tu mēģini panākt 

Šķiet, ka tiek darīts par vēlu.

Es vēl cenšos Tevi saprast,

Kaut apzinos, ka nevajadzētu.

/O. Cvetkova/

n e t r a u c ē

Es tā kā jā,

Bet tomēr nē

Un beigās sanāk 

n e t r a u c ē !

/O.Cvetkova/

būs*

Tu tici tikai tam, kas bija,
Bet es ticēšu tam, kas būs.

Ka laime mīt vien pieskārienā

Un ka reiz to katrs gūs.

Ka sirdsmiers mājo pārticībā

Un  ka maize nevienam nepietrūks.

Tu vari ticēt tam, kas bija,

Bet es ticēšu, ka reiz viss labi būs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Nevajag jau daudz,

Pietiks ar mazumiņu –

Lētu vīnu pils parkā 

Un Tavu uzmanību. 

Pietiks ar mazumiņu,

Nedomā neko vairāk.

Un kamēr neaizmirstu –

Piezvani, kad Tev sanāk!

/O. Cvetkova/

samaksa

"Man, lūdzu, sauju bezrūpības!"

Es vēršos veikalā bez naudas.

Nav jau tā, ka man ir žēl, 

Bet to par naudu jau nenopērk.

Es lūdzu sprīdi bērnības

Iesaiņotu neviltotās emocijās.

Prātojot, cik tas no manis prasa,

Jo arī katrai vēlmei ir sava maksa.

/O. Cvetkova/

rindas

Šīs rindas ir par visiem mums,

Kuriem svarīgs ceļš, ne tikai iznākums.

Par to, cik vērtīgi ir nelikt punktus, 

Ja kādā ceļa posmā radies jautājums.

Šīs rindas ir par uzvarām –
Par to, ka nečīkstam, bet izdarām.

Par mākoņiem ar zelta maliņām,

Kad šķiet, ka galīgi vairs nevaram.

/O. Cvetkova/

reizēm sapņot*

Reizēm mēdzu aizvērt acis,
Sapņot, ka esmu kur citur.

Ar domām prom pārcelties

Ir kā no jauna sākt dzīvot.

Aizņemties vēja spārnus,

Vienatnē mācīties lidot.

Reizēm izdzīvoju sapņus

Un lai realitāte man piedod.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Gaidi mani tur,
Kur jūra skar debesis.

Pasauc mani tad,

Kad kvēlos apvārsnis.

Nejautā kāpēc,

Viss tāpat taps zināms.

Tas, kas dienas slāpēts

Rietos tiek pamodināts.

/O. Cvetkova/

Iemīlēt ēnu

Laternu gaismās viņa ēna 

No tāluma vēroja mani.

Es nezinu kādā veidā 

Un tieši kurā brīdi, 

Bet es iemīlējos ēnā

Un izrādās arī viņā.

/O. Cvetkova/

pieklauvēt

Pieklauvēt sirds centram,

Uzjautāt vai tur viss ok..

Man te nedaudz augstāk

Neviens neko nesaprot.

Tad signāls viens,

Pēc brīža atkal otrs.

Viss šķiet pārāk sarežģīts

Un nedaudz nespodrs.

Pieklauvēt sirds centram,

Jautāt, ko tas vēlas.

Svarīgi būt sirdsskaidram

Pirms meklēt jūtas kvēlas.

/O. Cvetkova/

jau aprīlis

Ir klāt jau aprīlis –

Sirds alkst pēc skaistā, 

Agrām cīruļdziesmām

Dāvinātā laika.

Ir klāt jau aprīlis,

Sirds jūtas citādāka – 

Meža vizbuļu pļavās

No jauna valdzināta.

/O. Cvetkova/

sapņu valstībā

Caur mazu zelta sietiņu 

Skan naktīs Tavi smiekli,

Tie apvij manu apziņu 

Un sapņi vairs nav vieni.

Starp visām patiesībiņām

Es ticu tikai Tavām,

Jo manā sapņu valstībā

Mēs esam un mums sanāk.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Apkārt viss tik kārtīgs,

Bet krūtīs pilnīgs bardaks. 

Mēs sitamies pret klintīm 

Līdz ko pāriet nakts.

Tikmēr blakus strauti,

Kuri tālāk var mūs aiznest,

Bet mēs tiecamies uz klintīm,

Kuras nespējam vairs panest.

Kamēr apkārt viss ir kārtīgs

Neviens nenojauš, cik grūti.

Mēs piederēsim klintīm,

Līdz mūs izglābs plūdi.

/O. Cvetkova/

vienaldzības lamatas

Mēs atkal esam sevi apmānījuši,

Sakot viens otram "vienalga".

Aiz visām vienaldzībām paslēpta

Vēl viena dvēseles stīga smalka.

Apspiesta vēlme meklēt atpakaļceļu,

Jo grūti mums pārkāpt sev pāri.

Mēs uzvelkam vienaldzības masku

Un turpinām dzīvot tādi – nekādi.

/O. Cvetkova/

par vēlu

Viņi tiksies tad,

Kad būs par vēlu.

Kad iniciāļi sienā

Nozīmēs sirdī rētu.

Kad paliks vien vārdi:

"Atceries to dienu..?"

Viņi reiz tiksies,

Bet būs jau par vēlu.

/O. Cvetkova/

ļauties priekam

Visas mazas radībiņas

Manās plaukstās gozējas.

Pavasara saules staros

Mani smiekli rotājas. 

Tikmēr es Tev sniedzu roku,

Svaigā gaisā izskrieties.

Mēs vēl varam pabūt bērni,

Ja vien ļausim sev priecāties.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tik daudz tika runāts, 

Vēl vairāk noklusēts.

Kas bija svarīgāk 

Un tieši kāpēc?

Ar vārdiem noturēt,

Vai klusējot laist prom?

Nav jēgas diskutēt,

Kad pārāk daudz "varbūt...".

/O. Cvetkova/

neritma sirds

Sirds sit neritmā bez tevis –

Neritmā arī reizumis kauc,

Lai arī tas ir viss, ko esi devis,

Bet tomēr tas ir par daudz.

Sirds sit neritmā bez tevis,

Iebilst nav bijis man ļauts.

Lai arī kur mani sirds vedīs,

Tai neļaušu just vairs tik daudz.

/O. Cvetkova/

sapņot*

Tu vairs nesapņo neko –

Tev šķiet, ka sapņots gana,

Bet es tomēr atļaušos 

Vēl sapņot vietā tavā. 

Tik ilgi kamēr vajadzēs

Un kamēr sirdis vedīs,

Es piesakos tev palīdzēt

Un tavus sapņus sildīt.

Tu vairs nesapņo neko –

Tev šķiet, ka sapņots gana,

Bet es tev parādīšu reiz,

Cik skaista sapņošana.

/O. Cvetkova/