atrastās patiesības

Patiesības lasāmas debesīs,
Kamēr viļņi skalo kājas,

Kad vienpatības mirklis

Licis dvēselei lidot kā kaijas.

Patiesības klausāmas piejūrā,

Kamēr asinīs vibrē jūra,

Kad patiesums acu priekšā

Kā bāka signālus sūta.

/O. Cvetkova/

nakts domiņas

Nedaudz pierimst vēji,
Acis atver zvaigznes.

Kļūst apspīdēti ceļi,

Kur naktis domas aiznes.

Piekļaujas pie pleciem

Pa retai nakts domiņai,

Lai uz vēju spārniem

Mēs ļautos zemapziņai.

/O. Cvetkova/

pazaudēties Tevī

Saburbuļot ar Tevi
Un pārtapt par strautu.
Kaut uz vienu mirkli
Ļaut sev pazaudēt galvu.

Iebrist Tevī tik dziļi,
Līdz neprāts mutē smeļas.
Pazaudēt sevi
Kopīgās sajūtu dejās.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Lec limonādes burbulīši

Kā dzirksteles starp jums 

Un tik ļoti dabiski 

Kūst mutē saldējums.

– Jūs viens otram radīti,

Tas vairs nav noslēpums

..uz viņa vaiga zīmīgi

Tvīkst lūpu nospiedums.

/O. Cvetkova/

debesis plaukstās

Debesis guļ plaukstās
Ļaujot redzēt skaidri,

Ka pat zvaigznēs mazās

Notiek savi atomkari.

Viena pār otru spožāk

Saraujas un plaiksnī.

Debesis guļ plaukstās

Zvaigžņu lietus naktī.

/O. Cvetkova/

zilās debesis

Tās zilās, zilās debesis
Un kāda tuva ēna.
Kaut gadu sprīdis paskrējis
Šī diena iemīlētā.

Un pat, ja skaties atpakaļ,
Vai kaut kur uz priekšu.
Tās zilās, zilās debesis
Sev vienmēr līdzi ņemšu

Un pat, ja apkārt pasaulei
Vai tikai savai asij –
Bez debesīm nav iespējams,
Lai ko vien rāda acis.

/O. Cvetkova/

nozagtā mīlestība

Pieej pie plauktiņa un paņem,

Paņem tik, cik Tev vajag.

Kaut saujām mīlestību ņem,

Bet pretī man savu atstāj.

Atstāj man saujiņu sevis,

Lai varu pieiet un pasmelt –

Pasmelt mīlestību, kuru esi devis,

Kad man to visvairāk vajag.

Bet tagad es sēžu te viena –

Apkārt viens vienīgs tukšums.

Solītās mīlestības vietā

Manī dzimst visaptverošs klusums.

/O. Cvetkova/

liepziedi

Stāvēt zem lēni krītošiem liepziediem

Tik tikko vēl ķerot to smaržu,

Caur zariem vīdošiem saulstariem,

Kuri paēnā rada ko skaistu.

Īsts mirklis kam vienreiz piederēt,

Lai nežēlojot reiz atdotu vējiem.

Mirklis par kuru labprāt noklusēt,

Sakot Paldies!  liepām un to ziediem.

/O. Cvetkova/

palikt mierā

Palikt mierā –

Ar sevi viena,

Palikt klusumā –

Sevis ieskautā.

Palikt mierā –

Vajadzības dzīta,

Lai mirklī vienā

Kļūtu piepildīta.

/O. Cvetkova/

viens solis

Starp visu kas bijis

Un visu kas būs
Ir tikai viens solis,
Kurš spēs tuvināt mūs.

Ir tikai viens skatiens,
Viens vārds vai glāsts.
Spējš pusnakts sauciens:
"Tu nestāvi - nāc!"

/O. Cvetkova/

tāpat vien

Es te tā, tāpat vien

Uzrakstīšu kā man iet,

Var jau būt, ka Tev šķiet,

Ka man Tevis nepietiek.

Es te tā, tāpat vien

Uzrakstīšu kā man iet,

Bet tik negodīgi šķiet,

Ka Tu pat šajās rindās lien.

/O. Cvetkova/ 

klaiņotāja sapņi

Starp atliktiem sapņiem
Un tādiem, kuri tikai vēl sekos,

Klaiņotājs seko maldiem 

Brīžiem strupceļos krītot ceļos.

Klaiņotājs pieradis zaudēties

Un dzīvot sapņus vācot,

Jo starp atliktiem sapņiem

Ir tādi, dēļ kuriem gribas dzīvot.

/O. Cvetkova/

"draudzība"

Tā draudzība bija tikai vārds,
Vārds, kurš pēdiņās ielikts.

Joprojām mēģinu dzīvot bez tās,

Bet gan jau man spēka pietiks.

Arī bez tās pratīšu atrast

Vārdus, kas uzplēsīs brūces,

Bet šobrīd man skaidrojas skats

Par to, kurš ir draugs un kāpēc.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tā gribas būt mājās,

Gribas būt pie Tevis.

Cik tālu man jāiet 

Nav zīmes ceļš devis.

Tad krusa, tad lietus,

Tad pērkona dārdi.

Pačuksti vējiem,

Kur Tu mani gaidi.

/O. Cvetkova/

vēl viena lapa

Es turpinu vēl vienu lapu
No biezās pierakstu klades,

Kurā aprakstu vientulību

Un visas citas raizes.

Kurā rakstu par tīru sirdi,

Kura arī brīžiem kļūdās.

Par visu, visu šo dzīvi,

Kura neprasot ielikta rokās.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Mīlestība jau nebeidzas

Tā vienkārši mainās –

Pārtopot citos smaidos 

Un citās gaidās. 

/O. Cvetkova/

jūlijs

Ai, jūlij, jūlij, mans mīļais draugs,
Kur tu tik strauji steidzies?

Tā liekas, ka tikko vēl biji tik jauns,

Bet tagad jau pusizdilis.

Domas negrib tā steigties uz priekšu,

Tās kaut kur vēl jūnijā dzīvo.

Tikmēr sirds žūst saulē kā puķu pods,

Kurš uz balkona saulstarus mīļo.

Ai, jūlij, jūlij, mans mīļais draugs,

Es tevi jau gaidu no jauna –

Svelmes un negaisa nav par daudz,

Ja esmu tavu viļņu ieskauta.

/O. Cvetkova/

šķetināt domas

Nebeidzams burtu juceklis

Domu kamolā ietīts.

Nevar šķetināt raujot –

Var arī slikti beigties.

Var arī sajukt pavisam –

Tad nevarēs atšķetināt.

Tādēļ pa burtiņam vienam

Rakstām, lai domām vieglāk.

/O. Cvetkova/

draugs

Tik dziļi, dziļi es Tevi mīlu, draugs.

Paldies, ka blakus Tev būt man ļauts. 

Nekas šai dzīvē vairs nešķiet grūts,

Ja Tavs plecs, kur atspiesties man dots.

Tāpat es pretī Tev savus abus dodu,

Labās domas jebkurā dienas laikā sūtu.

Mūsu draudzība nav nekāds nieks –

Mēs esam viens otram un par to man prieks.

/O. Cvetkova/

sieviete zilā

Uz balkona sieviete stāv,

Zila kleita vējā tai plīvo.

Saule apspīd tai ādu 

It kā gaismojot mozaīku.

Šķiet nekā skaistāka nav,

Kā sieviete zilā kleitā,

Kura viena uz balkona stāv

Saulstaru apspīdēta. 

/O. Cvetkova/

citādāks

Tu esi citādāks,

Kaut planēta Tev Zeme

Un dzīve šķiet kā sapnis,

Kurš, acīm veroties, tiek projām dzīts.

Tu esi citādāks,

Nav bijis grūti to saprast.

Ar Tevi nav jāskaita dienas,

Bet naktis, kurās sirdī saule dzimst.

/O. Cvetkova/

kust

Es veros viņa acīs un viegli kūstu

Kā saldējums pār vafeļglāzes konusu,

Mans prāts viņa balsī mieru rod –

Klausīties, klausīties un nenogurt.

Turēties, turēties, lai nenokrītu –

Pati ik pa laikam sev vēl atgādinu.

Es zinu, ka nekad no viņa nenoguršu,

Bet pagaidām es ļaujos un viegli kūstu.

/O. Cvetkova/

siena zārds

Mati saplūduši ar sausā siena zārdu,

Saulē izgūlies Tavs miermīlīgais smīns.

Es vēlreiz, vēlreiz čukstu Tavu vārdu

Vēlēdamās, lai vasara nebeidzas tik drīz. 

Krūtis pilnas ar visas pļavas smaržu,

Vējš glāsta kailās kājas ziņkārības dzīts. 

Es nezinu vai pati laimi atrast prastu,

Ja ne Tu un siena zārdā uzaustošais rīts. 

/O. Cvetkova/

vienpusība

Viņa liek savus vārdus Tev mutē,

Dienu no dienas pa vienam. 

Tu neesi viņas ideāls – nē.

Tu esi vīrietis ar viņas mēli 

Starp viņas saslietajām sienām.

Tev šķiet, ka tas esi Tu, bet nē –

Visapkārt ir viņas vēlmju sienas.

Tu pielāgojies, kaut vajadzētu bēgt,

Jo ar viņu Tavas vēlmes

Turpinās palikt nepiepildītas.

/O. Cvetkova/

sadeg

Šajos burtos sadeg viss –
Tavas ilgas, skatiens un spīts.

Katrs redzētais debesu krasts

Un mirklis, kurš palicis viens pats.

Katrs Tavs paldies un piedod,

Čuksti, kurus kāds cits var iegūt.

Šajās rindās kvēlo it viss –

Mana naivā sievietes sirds.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Dažos rītos es esmu Tava saule,

Citos Tu manējā.

Dažos vakaros Tu esi manas zvaigznes,

Citos es tavējās. 

Tā mēs maināmies viens ar otru,

Turot viens otram piedurkni vai roku.

Tā es ļāvu būt Tev manā dzīvē,

Bet laikam ejot esmu ieslīdējusi 

Tavas sirds dzīlēs. 

/O. Cvetkova/

maza meitene..

Maza meitene, pieauguša cilvēka skatiens,
Kas tik nav dzirdēts, vēl vairāk redzēts.

Galvenais atmiņās tur nekad neatgriezties

Un ja reiz sanāk, tad neatskatoties bēdz.

Galvenais nekad nepazaudē to, kas Tu esi–

Mazs cilvēciņš, bet ar lielu sirdi un dvēseli.

Tu šajā pasaulē viena nebūsi un arī neesi,

Bet esi uzmanīga, jo kur patiesība, tur arī meli.

/O. Cvetkova/

sačivināties

Piečivini man vēlreiz ausis 

Ar savām mīlas dziesmiņām.

Esmu gatava Tev ļauties

Un vēl citām pārmaiņām.

Esmu gatava dancot līdzi

Un saldi Tev pretī čivināt,

Būt blakus, kad dzīves brīži

Liks mirdzēt Tavām actiņām.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Rakstīt, svītrot un atkal no jauna
Rakņāties domās, kas manī vīd.

Uzlikt uz papīra visu bez kauna,

Ja jau sēž iekšā, tad arī ārā lai iet.

Šķetināt, iztirzāt domu pēc domas,

Savākt sevi kopā, lai tur vai kas.

Visas rindiņas ir slēptuves manas,

Kurās manas sajūtas paslēptas.

/O. Cvetkova/

izdari tā, lai..

Lūdzu, izdari tā, lai ir labi,
Izdari tā, kā vēl neviens –

Klusē ar mani, kad vārdi lieki,

Runā, kad grūti, bet nekas nelīdz.

Sakļauj un neatlaid, kad zūdu dusmās,

Pieploc pie pieres, lai nav kur sprukt.

Esi mana bāka, kad nemieri ceļās,

Esi mans tilts, kad pamats sāks brukt.

Lūdzu, izdari tā, lai ir labi,

Izdari tā, kā vēl neviens –

Atļauj man dzirdēt, kādi Tev sapņi,

Lai zinu, kur doties, kad būsi viens.

/O. Cvetkova/