sajūtu kupenas

​Sajūtu kupenas guļas pāri,
Nospiežot vārdus uz lūpām.
Decembris skrien pārāk ātri,
Neļaudams izsekot domām.

Aizmirsies prāts izdejo naktis,
Visas rūpes atstājot dienām.
Es tonakt gribēju lūgt Tev palikt,
Par daudz šīs ziemas man vienam.

/O. Cvetkova/

neapzināti

Pilnīgi neapzināti ceļi,

Tikpat neapzināts Tu.

Kādēļ es neapturēju sevi –

Bieži to apdomāju.

Kautri novērsti skati,

Lai neko nejustu.

Bet es mīlu būt pati

Un bēgt nemēdzu.

Nevajag tikai ķeksīti,

Lai arī ko Tu darītu.

Ja sirds ir tā ar ko jūti,

Es jau Tevi saprotu.

Pilnīgi neapzināti ceļi,

Tikpat neapzināti mēs.

Mirkļa sajūtu ieskauti

Dzīvojam kopīgās sarakstēs.

/O. Cvetkova/

nekāds iznākums

Uz manām lūpām vārdi negribīgi klusē
Par visu to, kas izsāpēts vēl gruzd.
Patiesība sēž katram savā pusē,
Bet sirds nepagurstot grib kaut ko just.

Caur pieskārienu mēs varam pateikt vairāk

Un varbūt tādēļ tās naktis bija ar mums.
Man nav izskaidrojuma tām jūtām,
Bet tik loģisks šķiet šis nekāds iznākums.

/O. Cvetkova/

sajūta

​

Visu, kas reiz uzrakstīts
Var nomazgāt kā krītu,
Bet to, kas krūtīs skrāpējies
Grūti atstāt nemanītu.

Kā atklājusies dvēsele
Un aizsargrāmis locīts,
Vai aizgaiņātā sajūta –
Viss beidzot būs un notiks.

Šī sarežģītā pasaule
Mūs ik pa laikam lauzīs,
Bet ir jātic brīnumiem
Un jāspēj arī ļauties.

/O. Cvetkova/