Skatieni sastopas,
Ķermenis gavilē un prieku jūt.
Mirklis ir patiess,
Cik patiess spēj būt.
Pieglaužos augumam
Un pamats zem kājām zūd,
Cik labi ir atkal
Tavos apskāvienos būt.
Tik mīļš Tavs skatiens
Un pieskāriens kautrs.
Cik skumji ir mīlēt,
Kad nav vairs mums ļauts.
Vārdiem nav vietas,
Balss ar katru vārdu lūzt.
Stāsti man visādus niekus,
Jo klusums neveikls kļūst.
Skumjš skatiens
Un kaklā guļ kamols -
Man gribas kliegt,
Cik ļoti Tevis pietrūkst.
Mākslīgais prieks,
Bet skatiens atspoguļo sāpes.
Es atmiņā glabāšu
Pēdējo skūpstu uz pieres.
Tu esi man līdzās,
Bet visā atzīties man ir kauns -
Cik skumji ir mīlēt,
Kad nav vairs mums ļauts.
/O.Cvetkova/
05.09.2016.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru