IZSAPŅOTAIS

Esmu visumā izbārstīta  -

Vietas man nav.

Zvaigžņu kalni salasīti,

Istabas vidū kvēlojot stāv.

Piederu naktīm,

Kas mierinot tuvāk sev glauž.

Pieveru plakstus - 

Dienā redzētais acis grauž.

Viss debesjums

Kļuvis tuvs un nemierīgs.

Kopš vien mūs atceros,

Viss bijis pārāk sarežģīts.

Stāvēt vērojot sejas,

Un Tavu starp tām neatrast.

Es turpinu piederēt naktīm,

Kamēr dzīve zem kājām karst.

Vientuļas dvēseles

Starp realitāti un sapņiem.

Es dzirdu "Tik skaista",

Bet asaras klusībā norit pār vaigiem.

Neviens nebūs Tu,

Kas mierina un sargā.

Es visu izsapņoju,

Jo nebūs tā kā agrāk.

/O. Cvetkova/

Es esmu Tava

Es esmu Tava neaizmirstamā,

Neiznīcināmā, paliekošā.

Skrāpētā un atstātā,

Bet atkal un atkal esošā.

Es esmu Tava patiesā,

Liktenīgā, mūžīgā.

Apskautā un skūpstītā,

Bet vēl joprojām neīstā.

Es esmu Tava mīlētā,

Glāstītā, sapņotā.

Sirdssiltā un slepenā,

Un vēl joprojām vienīgā.

/O. Cvetkova/

Ja es būtu sniega pārsla..

Ja es būtu sniega pārsla, 

Kas Tev uz vaiga kūst - 

Es Tevi skūpstītu biežāk,

Līdz vieta un telpa sāktu zust.

Ja es būtu sniega ceļš,

Kas zem tavām kājām gurkst - 

Es iegaumētu Tevis mītos ceļus,

Līdz katrs solis kļūtu tuvs.

Ja es varētu - 

Es gribētu Tev tuvāk būt.

Lai būtu stipra, ne vāja,

Kā koks - lokās, zaļo un  nenolūzt.

/O. Cvetkova/

Cerību zieds

Visas dienas kā viena - 

Atmiņas un domas mani tirda.

Iepriekšējā vīna glāze bija lieka,

Nākas domāt par to, kas starp mums nenotika.

Pārbaudīt ziņas,

Lai ieraudzītu tavu vārdu.

Dūrēs sažņaugtās cerības

Mani joprojām sauc par Tavu.

Mūsu slepenās sarakstes 

Un iesaukas pa jokam iedotās.

Es iemīlējos bedrītēs, 

Kuras man joprojām mīļotas.

Ar bērna acīm es Tevi iepazinu,

Gadiem ejot, piekļāvu un atkal atraidīju.

Ķircināju un sajaucu Tev galvu,

Par vēlu sapratu, ka gribu Tevi saukt par savu.

Nekas nav mainījies,

Tikai Tu vairs neesi viens.

Un joprojām, vientuļš un lieks,

Starp visām nezālēm, plaukst  cerību zieds.

/O.Cvetkova/