Esmu visumā izbārstīta -
Vietas man nav.
Zvaigžņu kalni salasīti,
Istabas vidū kvēlojot stāv.
Piederu naktīm,
Kas mierinot tuvāk sev glauž.
Pieveru plakstus -
Dienā redzētais acis grauž.
Viss debesjums
Kļuvis tuvs un nemierīgs.
Kopš vien mūs atceros,
Viss bijis pārāk sarežģīts.
Stāvēt vērojot sejas,
Un Tavu starp tām neatrast.
Es turpinu piederēt naktīm,
Kamēr dzīve zem kājām karst.
Vientuļas dvēseles
Starp realitāti un sapņiem.
Es dzirdu "Tik skaista",
Bet asaras klusībā norit pār vaigiem.
Neviens nebūs Tu,
Kas mierina un sargā.
Es visu izsapņoju,
Jo nebūs tā kā agrāk.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru