ATVADAS

Viņa Tevi nesapratīs,

Pat ja lūgsi.

Un arī nespēs aizmirst,

Kaut vēlēsies to ļoti.

Viņa Tev nepiedos,

Pat ja pati gribēs,

Bet arī nekad nenodos,

Lai arī pašai sāpēs.

Viņa Tev vairs neticēs,

Lai arī ko Tu teiksi,

Jo tikai darbi rāda,

Kas Tu patiesībā esi.

Viņa Tevi atstās 

Un vairs neatskatīsies,

Jo ir pienācis tas brīdis -

Jums laiks atvadīties.

/O.Cvetkova/

VIENKĀRŠI

Es Tevi vienkārši mīlēju 

Kā bērni mīl vasaras.

Un ikreiz veroties saulrietā

Ienīdu atvadas.

Es Tevi vienkārši mīlēju,

Ar saldējumu lūpu kaktiņos. 

Piedodot visu, kas sāpēts

Un dzīvojot atmiņu atspulgos.

Es Tevi vienkārši mīlēju, 

Kā, lai vēl es to nosaucu?

Man tikai nedaudz žēl,

Ka skaļi Tev to neteicu.

/O. Cvetkova/

IZLIKTIES

Es nespēju, nespēju elpot

Un nespēju domas šīs līdzi sev nest.

Man negribās vairāk zināt ko jūt 

Sirds, kura nespēj mieru sev gūt.

Varbūt tādēļ vieglāk nav aizbēgt 

Un viegli nav arī pretoties.

Jo ikviens alkst dzīvi,

Kurā nevajadzētu izlikties.

/O. Cvetkova/

ATRAST

Es Tevi atradīšu 

Vienā vai tūkstošs veidos

Aukstā ziemā, melnā naktī 

Vai kaut kur salijušu lietū.

Es Tevi atradīšu 

Visos sīkumos un niekos,

Lai kaut vēl reizi sajustu

Tavus pieskārienus.

/O. Cvetkova/

*****

Kur gan paliek lielās laimes,

Kad tās zaudē cerību?

Un kur aizpeld Tavi sapņi,

Ieguvuši ticību?

Es gan šodien nedaudz citāds - 

Manā somā vilšanās.

Nespēju tās izņemt laukā,

Kaut daļa no tām pasakas.

/O. Cvetkova/

NO JAUNA

Sajauktā pasaulē,

Kur viss tik nepareiz.

Ir jācīnās ar sevi

Līdz atkal uzaust rīts.

Ir sevi jāmīl stiprāk 

Par vēlmi padoties

Un katru rītu celties 

Ar vēlmi priecāties.

Un neviens nav vainīgs, 

Ka tumsā bailes dzimst.

Ir jāstājas tām pretī, 

Kamēr vien esi dzīvs. 

/O.Cvetkova./

Labirinti

Var jau mūžīgi kādu turēt 

Savā salauztā dvēselē,

Domājot, kādēļ tā iekārtota 

Un kam pakļauta šī pasaule.

Tverot gaisu

Un domas izbārstot mirkļiem,

Ik reizi mēģinot izbēgt 

No dzīves labirintiem.

Bet labirinti jau nebeigsies

Vien ar domu spēku.

Mums ir kaut kas jāapgūst,

Kamēr mērojam šo ceļu.

/O.Cvetkova/

Vēlēšanās

Šonakt atkal jūras viļņi bango

Un vēji kaisli manus matus vērpj. 

Es tālē veros, rokām nedaudz drebot,

Un mani ieskauj viļņu krustceles.

Prāts nedaudz pazaudējies un atkal atradies

Tvert gaisu ir vieglāk nekā atzīties.

Kad zvaigzne krita

Ko Tu vēlējies?

Šonakt atkal jūras viļņi bango

Un manī jauna spīta liesma kvēl.

Es atkal stāvu - šeit un tagad,

Vērojot, kā manas vēlēšanās krīt.

/O.Cvetkova/

BIZE

Pārāk ātri dzīve skrien 

Un pārāk bieži mēs krītam.

Ar aizvērtām acīm vērojam

Un sākam, ka iepazīstam.

Mani mati neplīvo,

Mani mati bizē. 

Es bieži saku-nekļūdos,

Lai gan vajadzētu klusēt.

Bet tik ļoti gribās elpot

Un kliegt, ka mīlu dzīvi. 

Matiem vējā plīvojot

Un vienkārši - par spīti.

Mani mati neplīvo,

Mani mati bizē. 

Es šonakt atkal pamodos

Un lūpas garšoja pēc bezē.

/O.Cvetkova/

AMNĒZIJA

Vējā paslēpta amnēzija -

Lūdzu, palīdziet man atrast to.

Negribu zināt, kas es esmu

Un viņa vārdu visur ierakstīto.

Paslēpšos aiz vēja

Un naktīs klausīšos kā vilki kauc.

Aizmirstot, kā rakstu viņa vārdu

Un kā skan viņa balss, kad mani sauc.

/O.Cvetkova/

Apsēstība

Kas vairāk par tintes traipu 

Un uzrakstu uz sienas.

Tu esi mans mūžīgais kliedziens 

Bez kura kļūst tukšas dienas.

Kas vairāk par tintes traipu

Un domām naktīs pirms miega.

Tu esi mans rīts un vakars,

Mana mūžīgā apsēstība.

/O.Cvetkova/