BEZPAJUMTNIEKS

Tu esi bijis tik daudzās vietās -

Kāda domās, kāda prātā un kāda sirdī. 

Tu esi bijis tik daudzās vietās,

Bet kur ik nakti tu dodies sapnī?

Viņas smarža, viņas elpa,

Vai tas ir bijis tavs gaiss?

Bet varbūt tomēr čuksti uz kakla

Un apziņa, ka katrs skūpsts var būt pēdējais?

Viegli matu pieskārieni pie sejas

Un viņas acis kā debesis. 

Vai juti, cik laimīgs esi,

Kad blakus viņai pamodies?

Vai bija vienkārši turēt viņas roku,

Līdz pamats zem kājām sāka zust?

Viņa varēja būt tavas mājas,

Bet jūs par vēlu sākāt viens otru just.

/O. Cvetkova/

Kas kopīgs

Tu esi nedaudz domīgs 

Un zini - es ar.

Ir šis tas mums kopīgs,

Kad abi pasmaidām.

Apskaut ar skatienu,

Lai kļūst silts, kad ir vēss. 

Mums ir kas kopīgs,

To zinām abi mēs.

/O.Cvetkova/

VAIRĀK

Ir jāprot klausīties un dzirdēt 

Pat to, ko skaļi neizrunā. 

Ir jājūt otrs nedaudz vairāk

Par to, ko priekšā pasaka.

Jo tas, kas nodēvēts kā patiess

Bieži rādās izdomāts.

Kaut arī tas, ko jūt mums sirds

Ir katra acīs nolasāms.

/O. Cvetkova/

ZILBES

Viņai patika runāt par tevi.

Ļoti reti, bet patika. 

Viņa stāstīja daudz un smaidīja.

Šķiet, ka agrāk viņa biežāk to darīja.

Bet reizēm viņa raudāja.

Pavisam reti, bet katra asara šķita kā panika.

Brīžiem likās, ka ikviena atmiņa par tevi 

Viņai patiesi sāpēja.

Bet, kad viņa klusēja,

Apkārt neviena nebija.

Jo tajā brīdī viņa rakstīja,

Par to, ko kvēli mīlēja.

Un vēlāk visu lasīja. 

Ar vārgu smaidu uz lūpām, bet lasīja.

Jo katrā teikumā un zilbē

Viņa tevi paslēpa. 

/O. Cvetkova/

svešinieks

Manī joprojām mīt tas mazais bērns,
Kuram tevis reizēm trūka,
Bet es nevēlos, lai tu pie manis nāc,
Jo šī vēlme, pazīt savu tēvu,
Krietni agrāk tika izkliegta un lūgta.

Manī joprojām mīt tas mazais bērns,
Kuram tevis reizēm trūka.
Kaut sen ir izsāpēta vēlme tevi pazīt,
Ir nedaudz interesanti  zināt,
Kur tu šobrīd esi un kā spēj gulēt naktīs?

Manī joprojām mīt tas mazais bērns,
Kuram tevis reizēm trūka.
Man tagad liekas, ka tas tāds nieks,
Un kāda gan nozīme, kur Tu tagad esi,
Ja pēc tik daudziem gadiem man esi svešinieks?

/O. Cvetkova/

Ilgu atbalss

Nedaudz gaisa,

Man nedaudz gaisa iedod

Un nedaudz drosmes,

Lai plaukstā saspiest var.

Man nedaudz gaismas,

Nedaudz gaismas iedod 

Un nedaudz saules,

Lai silts ne tikai man.

Bet kādēļ stāvēt

Un vērties kaut kur tālē?

Vai tas, ko meklē 

Nav blakus tev tepat?

Es visus gadus,

Visus gadus esmu gājis -

Tikai, lai pierādītu tev,

Ka būsi vienmēr man.

/O. Cvetkova/

TU ESI

Tu esi sākums manam ceļam 

Un nemiers, kas iekšā man sēž.

Tu esi bezmiegs melnās naktīs 

Un čuksti, kas saldus sapņus vēl.

Tu esi skūpsts uz manas pieres

Un prieks, kas acīs mirdz.

Tu esi kā malks svaiga gaisa,

Kad vaigi asarās mirkst.

Tu esi mans ikrīta labrīt,

Kad vēl miegains ir prāts. 

Tu esi no rīta līdz rītam 

Un nav vajadzīgs vēl kāds.

/O. Cvetkova/

MĒNESNĪCĀ

Paiet dienas

Nevienam nepiesietas,

Kamēr naktis 

Kādu gaida vēl.

Tikmēr rīti

Abus kopā vieno

Un kādam sapņus 

Pie pašām kājām ved.

Kāds izmisumā 

Cenšas atrast sevi,

Bet neatstāj sajūta,

Ka viss jau nokavēts.

Neviens jau nezina,

Ka šonakt mēnesnīcā

Katram sapņotājam

Pa krītošai zvaigznei atvēlēts.

/O. Cvetkova/

ŠĶIPSNAS

Ir manos matos

Iepinušies tavi čuksti.

Tie katru rītu

Mani sveicina.

Un ikreiz,

Kad es tos dzirdu

Man nedaudz šķiet,

Ka tie mani traku padara.

Ar tavām rokām

Aizskarta ik šķipsna.

Ar katru čukstu

Ieaijāts mans prāts.

Es bieži raugos

Savās matu šķipsnās,

Dēļ kurām vēlāk

Tu tiki sāpināts.

/O. Cvetkova/

Nedaudz bail

Nedaudz bail par rītdienu 

Un par to, kas var notikt. 

Es tikai negribu baidīties par to, kas bija,

Jo to vairs nevar mainīt.

Nedaudz bail pazaudēties

Un neprast vairs atrast ceļu. 

Jo apmaldīties, pat svešās domās,

Reizēm es viegli spēju.

Nedaudz bail sev atzīties,

Ka dzīvē visādi mēdz notikt.

Un pat neliels klupiens

Var būt sākums, ilgi gaidīts.

/O. Cvetkova/

PASAKAS

Ai, skaistās pasakas,

Kādēļ tik vilinošas esiet?

Es tikai jūsu dēļ

Izlēmu neizlikties.

Tikai tādēļ, šobrīd

Sākusi sevi šaustīt.

Ai, skaistās pasakas,

Kādēļ likāt klausīt?

/O. Cvetkova/

PUSPATIESĪBAS

Nesaki, ka tie ir nieki,

Ja asaras pār vaigiem rit viegli.

Arī puspatiesības sāp

Un, lai kā cenšamies izlikties, tas bieži  nesanāk.

Vieglāk asaras no vaigiem noraust,

Lai svešas acis nepaspēj ko nojaust.

Puspatiesības tāpat kā meli sāp 

Un nu uz cilvēku tu veries nedaudz citādāk.

Citāds kļūst tavs acu skats

Un citāds kļūsti arī tu pats.

Puspatiesības, tās tevi neatstāj,

Un nav atbildes, kādēļ tādām jāpastāv.

/O. Cvetkova/