Viņai patika runāt par tevi.
Ļoti reti, bet patika.
Viņa stāstīja daudz un smaidīja.
Šķiet, ka agrāk viņa biežāk to darīja.
Bet reizēm viņa raudāja.
Pavisam reti, bet katra asara šķita kā panika.
Brīžiem likās, ka ikviena atmiņa par tevi
Viņai patiesi sāpēja.
Bet, kad viņa klusēja,
Apkārt neviena nebija.
Jo tajā brīdī viņa rakstīja,
Par to, ko kvēli mīlēja.
Un vēlāk visu lasīja.
Ar vārgu smaidu uz lūpām, bet lasīja.
Jo katrā teikumā un zilbē
Viņa tevi paslēpa.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru