Domu kņudiens

Nav nozīmes vai tā bija ziema, vasara vai pavasars

Es šodien tāpat esmu pavisam citāds.

Pirms manis krīt priekškars un priekšstats ir cits,

Bet joprojām atrodas, kas negribīgi saglabāts.

Laikam un vietai ir bijusi nozīme maza,

Viss, kas bijis kopīgs ir noklusēts.

Brist cauri gadalaikiem atmiņu kurpēs,

Joprojām ir kas neizskaidrojami svēts.

Sapņu trauks pildījies, pildījies un ir jau pilns.

Pa pārītim no visa ir arī piepildīts.

Kaut mūsu ceļojums tolaik bija pavisam neilgs,

Tas bija īpašs un emocijām nedalīts.

/O.Cvetkova/

Neaizmirstais

Kad iestājās melna nakts

Bez zvaigznēm debesīs

Tā gribās, lai melns kļūst arī prāts,

Lai viņam nav kur atgriezties.

Būtu īstais laiks arī sev atzīties,

Atpakaļ mums vairs neatgriezties.

Viss līdz pēdējam ir mainījies,

Bet pat tas neļauj aizmirsties.

Sirds ik pa laikam viņu sauc,

Lai kur viņš nebūtu.

Kā prātu tā dzīvi ik pa laikam jauc,

Lai ko es darītu.

Varbūt viss būtu citādāk,

Ja viņš būtu apstājies.

Negājis tik strauji pa dzīvi uz priekšu,

Bet reizi pa reizei atskatījies.

Joprojām nevaru sev atzīties,

Ka mums vairs nav kur atgriezties.

Gribās, lai viss, kas ir mainījies

Ļautu vairs neatskatīties.

/O. Cvetkova/