Kad iestājās melna nakts
Bez zvaigznēm debesīs
Tā gribās, lai melns kļūst arī prāts,
Lai viņam nav kur atgriezties.
Būtu īstais laiks arī sev atzīties,
Atpakaļ mums vairs neatgriezties.
Viss līdz pēdējam ir mainījies,
Bet pat tas neļauj aizmirsties.
Sirds ik pa laikam viņu sauc,
Lai kur viņš nebūtu.
Kā prātu tā dzīvi ik pa laikam jauc,
Lai ko es darītu.
Varbūt viss būtu citādāk,
Ja viņš būtu apstājies.
Negājis tik strauji pa dzīvi uz priekšu,
Bet reizi pa reizei atskatījies.
Joprojām nevaru sev atzīties,
Ka mums vairs nav kur atgriezties.
Gribās, lai viss, kas ir mainījies
Ļautu vairs neatskatīties.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru