VĒLS

Tad, kad paliek vēls

Tu viņu meklēt sāc.

Un tad, kad ir par vēlu

Tu pats pie viņas nāc.

Tad, kad paliek vēls

Tev vēnās plūst tās vārds.

Un tikai tā tu saproti,

Ka biji vainīgs pats.

Tad, kad paliek vēls,

Tev apskaidris kļūst prāts,

Ka nav jau jēgas meklēt to,

Kura pretī nepanāks.

/O. Cvetkova/

REALITĀTE

Garas, zvaigžņu un mēness gaismas pielietas naktis

Un vēlas, nesteidzīgas pastaigas pa mežu.

Bet fonā prasās dramatiskas ievadtaktis,

Jo realitātē ir izmisuma pilnas, negulētas naktis

Un simtiem izsmēķētu cigarešu.

/O. Cvetkova/

BUMERANGS

Katrs grib saņemt patiesus smaidus,

Bez viltus un apmāna patiesus.

Tādus, kuri caurstrāvo tikai labo,

Un kuri mirkļus padara īpašus.

Katrs alkst iemantot uzticamus draugus,

Tādus ar kuriem var celties un krist.

Draugus ar kuriem pat problēmas

Šķistu kā kārtējais cirka triks.

Katrs vēlas piedzīvot skaistāko nakti,

Tādu, kura varētu ilgt un ilgt.

Nakti, kurā tiek dedzināti visi senie tilti

Un kuras noslēpumainību visu dzīvi varētu līdzi vilkt.

Tomēr, lai šo visu iemantot spētu

Ir jāprot pašam cilvēkam būt.

Sākot ar patiesu smaidu uz sejas,

Kādā šķietami parastā naktī par uzticamu draugu var kļūt.

/O. Cvetkova/

Mazs mīļš muļķītis

Tāds mazs mīļš muļķītis

Pinās man pa kājām.

Un ik pa laikam tas aizmirsa

Ceļu uz savām mājām.

Tāds mazs mīļš muļķītis

Pinās man pa prātu.

Un ik pa laikam man sāka šķist,

Ka viņu izdomāju.

Tāds mazs mīļš muļķītis

Pinās man pa dzīvi.

Un ik pa laikam prātoju,

Vai mēs maz bijām īsti.

/O. Cvetkova/

MAGNETIZĒTIE

Maldījos pa viņa lūpām es,

Cenšoties sevi kontrolēt.

Lai arī solīja cīnīties līdz galam,

Bet solījumus nemācēja turēt.

Katru reizi sāpīgas atvadas,

Atkal vārdi "Viss būs kārtībā!".

Neveikls klusums no viņa puses

Un beigās palikām katrs savā pusē.

Lai arī baidījos es viņu pazaudēt,

Bez cīņas ļāvu citai piederēt.

Bet viņš mani joprojām neatstāj

Un viss, ko varu darīt ir dzīvot nepārstāt.

Labāk man par viņu neko nezināt,

Visam, kas bijis likt kļūt aizmirstam.

Tikai atmiņas pielīp kā ar magnētiem

Un pretī viņam vēlos es no jauna skriet.

Labāk man būtu viņu aizmirst

Un iemācīties stiprai būt.

Bet atmiņas pielīp kā ar magnētiem

Un sirds ir tā, kas no jauna jūt.

Pat ja viņš prastu mani saprast,

Diez vai mēs būtu varējuši kaut ko mainīt.

Jo pēc visām kopīgajām vētrām, es nespētu

Ļaut viņam pieskarties savām sirds rētām.

Viss kas būtu man šobrīd jāsaprot,

Ka ne viņam un pat ne sev es nepiederu.

Un tikai brīžos, kad atmiņas pārņem,

Sev vietu uz šīs pasaules bez viņa neatrodu.

/O. Cvetkova/

LĪDZCILVĒKS

Man negribās rakstīt par debesīm

Un laiku, kurš bez apstājas skries.

Es gribu, lai zini, ka rīt

Tu noteikti nebūsi viens.

Ka tev ir uzticama cilvēka plecs

Uz kura uzlikt galvu.

Un brīžos, kad vissāpīgāk kļūst,

Ir, kas noslauka rūpju klāto vaigu.

Ir cilvēks, kurš ļoti labi zina,

Cik tavas asaras vērtas.

Un kurš nekad nepieļaus, ka tās rit

Bez jebkādas jēgas.

/O. Cvetkova/