MAGNETIZĒTIE

Maldījos pa viņa lūpām es,

Cenšoties sevi kontrolēt.

Lai arī solīja cīnīties līdz galam,

Bet solījumus nemācēja turēt.

Katru reizi sāpīgas atvadas,

Atkal vārdi "Viss būs kārtībā!".

Neveikls klusums no viņa puses

Un beigās palikām katrs savā pusē.

Lai arī baidījos es viņu pazaudēt,

Bez cīņas ļāvu citai piederēt.

Bet viņš mani joprojām neatstāj

Un viss, ko varu darīt ir dzīvot nepārstāt.

Labāk man par viņu neko nezināt,

Visam, kas bijis likt kļūt aizmirstam.

Tikai atmiņas pielīp kā ar magnētiem

Un pretī viņam vēlos es no jauna skriet.

Labāk man būtu viņu aizmirst

Un iemācīties stiprai būt.

Bet atmiņas pielīp kā ar magnētiem

Un sirds ir tā, kas no jauna jūt.

Pat ja viņš prastu mani saprast,

Diez vai mēs būtu varējuši kaut ko mainīt.

Jo pēc visām kopīgajām vētrām, es nespētu

Ļaut viņam pieskarties savām sirds rētām.

Viss kas būtu man šobrīd jāsaprot,

Ka ne viņam un pat ne sev es nepiederu.

Un tikai brīžos, kad atmiņas pārņem,

Sev vietu uz šīs pasaules bez viņa neatrodu.

/O. Cvetkova/