STRUPCEĻŠ

                                                  Salikt sevi kopā pēc mums
                                                  Ir sarežģītāk nekā visu piedot.
                                                  Un, ja nebūtu bijis attālums,
                                                  Es nezinu, vai spētu no jauna elpot.

                                                  Viss, kas iekšā kņud, tev otršķirīgs,
                                                  Nav vairs jēgas sev samelot.
                                                  Izdzēst sevī to, kurai skatiens skumīgs
                                                  Grūti, ja apkārt neviens nesaprot.

                                                  Pazaudēt sevi tavā atspulgā
                                                  Ir vieglāk nekā savākties.
                                                  Neiespējami saprast kādēļ tā,
                                                  Bet tik bezjēdzīgi no tā izvairīties.

                                                  Salikt sevi kopā pēc mums
                                                  Ir sarežģītāk nekā visu piedot.
                                                  Tik žēl, ka tavs tuvums
                                                  Liek man pašai sev samelot.

/O.Cvetkova/      

PAVIRŠI

                                           Ātriem soļiem pa ietvēm un sapņiem
                                           Meklējam vietas, kur apstāties, palikt.
                                           Pavirši vērojam, pavirši viens otram piederam.
                                           Nemaz nezinām, ko savā ceļā vēlamies satikt

                                           Kāda saspiesta plauksta, kāda sirds,
                                           Nav nozīmes, kur šī bezrūpība trāpīs, kuram tiks.
                                           Pavirši klausāmies, pavirši vārdus pasaulē laižam,
                                           Cerot, ka sirdsapziņa mūs sapratīs.

                                                                                                                                 /O.Cvetkova/

MAĢIJA

Kur pazūd laiks, kad tevī veros?

Viens skropstu vēziens mazs.

Un tajos brīžos es vairs sevi neatminos,

Vai vispār esmu mācējis būt pats?

Vai esmu pratis lasīt Tev no acīm

Un smieklu krunkas iztulkot?

Cik labam aktierim ir jābūt,

Lai prastu mīlestību notēlot?

Tik bieži esam ļāvušies mūs vadīt, 

Vēl pašiem ceļu nemaz nezinot.

Ja vien atpakaļ varētu ko attīt,

Un mūs no malas kaut nedaudz pavērot.

Vai ieraudzītu, kā laimē kvēl mums acis, 

Un tavas rokas uztraukumā trīc?

Bet tikai tad, ja nebūtu man tevis,

Es nezinu vai patiktu man rīts.

/O.Cvetkova/

Atļauj

Atļauj man tevi aprakstīt,

Atļauj man tevi zīmēt ar vārdiem,

Lai vēlāk es varu citiem lasīt,

Cik skaisti tu skani starp teikumiem.

Atļauj man līnijas vilkt

Un vārdus ar krāsām kopā maisīt,

Lai katrā atstarpē tev ir kur palikt,

Pat ja grūti tur tevi atpazīt.

Atļauj man tevi pludināt,

Atļauj man tevi sajaukt ar savām krāsām,

Lai varam viens otru papildināt

Un dzīvot starp krāsām neparastām.

/O.Cvetkova/

Viegli, vieglītēm

Es nolieku galvu uz tava pleca

Un tauriņu vieglums tavā elpā.

Ar tevi elpojot, es nekad nekļūšu veca,

Pat ja dzīve skries garām kā laikā tā telpā.

Tevī veroties es nejūtu laiku 

Un pat nezinu uz kuru pusi pulkstenis sit.

Pie tevis es nonācu laipojot šaurāko laipu, 

Bet tik plata tā, pa kuru kopā mums iet.

Nav drošākas vietas par tavām skavām,

Lai arī cik ļoti mīlēts ir mātes glāsts.

Starp četrām, viegli zemē iespiestām, pēdām, 

Ir paslēpies vēl viens skaists stāsts.

/O.Cvetkova/

KAMOLS

Viss tādā lielā kamolā,

Rauj aiz kura gala gribi.

Un tad, kad sāpēs, esot nomodā,

Vairs mani nesauc, mani nepiemini.

Miljardiem vārdu ķermenī durts

Un atspulgs tavs redzams ikvienā rētā. 

Vēl vairāk reižu cerībās zaudēts -

Nu kā, lai šo visu neņem vērā?

Viss tādā lielā kamolā, 

Rauj aiz kura gala gribi.

Un tad, kad sāpēs, neesot nomodā, 

Vairs mani nemeklē, mani nemodini.

/O.Cvetkova/

IEMĪLĒTIES

Pārstāt iztēloties to, kā nav.

Es gribu būt vienkārši laimīgs.

Bet visa laime ir izķerta jau

Un varbūt tieši tādēļ esmu tik neprātīgs.

Neprātīgi iemīlējies.

No mēness līdz zemei un atpakaļ.

Esmu gatavs tavas kājas skūpstīt,

Jo mana laime guļ pie tām.

Esmu gatavs padoties,

Lai tikai tu atkal uzvarētu. 

Un visumam ik dienas pateikties, 

Ka tieši tevi es iemīlēju.

/O.Cvetkova/

VAIBSTI

Man tavos vaibstos šķita kaut kas skaists,
Ko it nevienā redzējis es neesmu.
Un varbūt šobrīd tev es liekos pārāk naivs,
Jo toreiz skaļi tev to nepateicu.


Arī šodien viss ap tevi šķiet tāds pats,

Pat ja veries manī tu ar nicinošu skatu.
Un, ja es toreiz pateiktu, kas tevī ir tik skaists, 
Es domāju, tu mani nemaz nesaprastu.

/O.Cvetkova/

PIEDERĒT NAKTIJ

Piederēt naktij ar tevi nav bail -

Nekad nav bijis un ticu, ka nekad arī nebūs.

Es pasmelšos drosmi no tevis

Un ļaušu miglai mūs iekļaut.

Piederēt naktij ar tevi nav bail,

Tādēļ ar tevi es eju un pie tevis turos.

Vien zvaigznes dzird cik droša man balss,

Kad tevi mīlēt es mūžību solos.

/O.Cvetkova/

Laimīgs rīts

Ar basām kājām,
Manā AC/DC t-kreklā.
Nekārtīgām matušķipsnām
Un karstu krūzīti lattē.

Tikai viņa prot
Uzgleznot laimīgu rītu.
Nenoguris turpinu vērot,
Kā viņas gurni izšūpo ritmu.

/O.Cvetkova/