MAĢIJA

Kur pazūd laiks, kad tevī veros?

Viens skropstu vēziens mazs.

Un tajos brīžos es vairs sevi neatminos,

Vai vispār esmu mācējis būt pats?

Vai esmu pratis lasīt Tev no acīm

Un smieklu krunkas iztulkot?

Cik labam aktierim ir jābūt,

Lai prastu mīlestību notēlot?

Tik bieži esam ļāvušies mūs vadīt, 

Vēl pašiem ceļu nemaz nezinot.

Ja vien atpakaļ varētu ko attīt,

Un mūs no malas kaut nedaudz pavērot.

Vai ieraudzītu, kā laimē kvēl mums acis, 

Un tavas rokas uztraukumā trīc?

Bet tikai tad, ja nebūtu man tevis,

Es nezinu vai patiktu man rīts.

/O.Cvetkova/