Es nolieku galvu uz tava pleca
Un tauriņu vieglums tavā elpā.
Ar tevi elpojot, es nekad nekļūšu veca,
Pat ja dzīve skries garām kā laikā tā telpā.
Tevī veroties es nejūtu laiku
Un pat nezinu uz kuru pusi pulkstenis sit.
Pie tevis es nonācu laipojot šaurāko laipu,
Bet tik plata tā, pa kuru kopā mums iet.
Nav drošākas vietas par tavām skavām,
Lai arī cik ļoti mīlēts ir mātes glāsts.
Starp četrām, viegli zemē iespiestām, pēdām,
Ir paslēpies vēl viens skaists stāsts.
/O.Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru