NEAPSTĀTIES

Pienaglotas bailes pie visām sienām,

Dienām ritot, pa vienai jārauj nost.

Spēcīgi mēs kļūstam elpojot pa vienam,

Lai arī reizēm prasās otru līdzās just.

Ar laiku kļūsti kails, atraujot, kas piekļauts —

Bailes, šaubas, cerības, kas gadiem vilktas līdz.

No jauna sapņot vienmēr būs mums atļauts

Un nemeklējot atradīsies kāds, kurš atbalstīs. 

/O. Cvetkova/

MIERS

Turi rokās visu manu mieru – 

Tā ir mana dāvana tev.

Es neko vairāk neprasu,

Vien manu mieru paturi sev.

Miers ir viss, kas man pieder 

Un viss, ko varu tev dot.

Lūdzu, nekautrējies to paņemt,

Es mieru no jauna sev pratīšu gūt. 

/O. Cvetkova/

Brīvība

gribu tev uzdāvināt ko īpašu,
par to nevar uzzināt it neviens.
tu to nespēsi satvert ar rokām,
bet arī vējš lielās vētrās to neaiznesīs.

to iegūstot, elpot kļūs vieglāk mums abiem
un reizē arī nedaudz pie krūtīm sāks spiest.
es tev šodien dāvinu ko īpašu,
par ko negribu, lai paldies tiek teikts!

/O. Cvetkova/

Veltījums

~RIHARDAM~

Es noskūpstu Tevi uz pieres.

Jā, tieši tik maigi es Tevi mīlu.

Mazais gabaliņš cilvēka laimes,

kā šodien atceros tevi tik sīku.

Es noskūpstu Tevi uz pieres

un šķiet, ka visa pasaule guvusi mieru.

Šodien es vēlu Tev daudz laimes

un gribu, lai zini,

ka nekad neatstāšu Tevi vienu!

/O. Cvetkova/

05.03.2020.

Veltījums

~Linardam~

Tu esi mans īpašais cilvēks,

Mans brālis un draugs.

Un man ir neviltots prieks, 

Vērot, kā tu mainies un audz.

Var šķist, ka viss, ko es varu

Ir pirkstgalos stiepties tev līdz,

Bet ja vien tu esi man blakus,

Viss apkārt kļūst tīrais nieks. 

/O. Cvetkova/

06.03.2020.

ELPOT

Es elpoju šobrīd tik dziļi, 

Cik dziļi elpots vēl nav nekad. 

Jūtu, kā katra elpa maina dzīvi 

Un cik tā noderīga man.

Es ieelpoju šobrīd tik dziļi,

Cik acīm nav saredzams.

Katra elpa kā soļi smiltīs 

Manī iegulst un paslēpjas.

Es izelpoju šobrīd it visu, 

Kas agrāk šķitis vajadzīgs.

Turot pie plaukstas plaukstu

Jūtu, cik ķermenis ir pateicīgs. 

/O. Cvetkova/

Saruna klusumā

Tā bija pēdējā tikšanās
Un arī saruna.
Tāds saguris skatiens –

Jau astotā vasara.

Kāda patiesa laime,
Runāt klusumā.
Tikai tādēļ, ka nepaspēts
Būt tuvumā.

Šie ir pēdējie vārdi
Pēc sarunas klusumā.
Ir beigušās tikšanās
Astoņu gadu garumā.

/O. Cvetkova/

Skice

Kad zīmējos ar vārdiem,

Pat tu sevi neatpazīsti.

Meklējot zem "draugiem"

Neko pazīstamu neatradīsi.

Tā, kā lietas redzu es,

Var likties viscaur naivi.

Tevi izcels lētas zilbes

Un seni kafijas traipi.

/O. Cvetkova/