mēs gadalaiki

Mēs esam gadalaiki –

Nepārprotami mainīgi.

Salīdzinot tik dažādi,

Bet viens ar otru saistīti.

Mēs esam gadalaiki

Viens pār otru pārāki,

Bet gada šķērsgriezumā

Mēs esam neatdalāmi.

/O. Cvetkova/

pievērti plaksti

Pievērti plaksti

Sajauktas domas

Izdzēsti stāsti

Kļūdainas lomas

/O. Cvetkova/ 

vilinājums

debesīs veras smilšu grauds –

tas saules apspīdēts.

es tam lūdzu paiet malā,

lai netiek saskādēts.

bet tas sasilis un laimīgs

pretī saulei stiepjas.

tas nekas, ka viņš tāds sīks

un nokļuvis ir briesmās.

arī mums pa reizei nācies

pabūt viņa vietā –

bez apstājas traukties

pretī tam, kas iznīcina.

/O. Cvetkova/

~ ~ ~ ~ ~

No mola bāka signālu sūta
– Ir atkāpies lielais sals.

Un mani pārņēmusi sajūta,

Ka viss lielais dzīvē vēl taps.

Uz akmeņa, tepat kāpās,

Mani sveicina saules stars.

Es šajā vietā jūtos kā mājās,

Te manī dzimst pavasars.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tava mīlestība –
tā bija man plaukstās.

Es to turēju, es to jutu.

Lai kā es mēģināju,

bet noturēt nespēju.

Tava mīlestība kā ūdens

– tā ņēma uz izlija.

/O. Cvetkova/

pieradini

Pieradini viņas dvēseli,
Ieklausies sirds pukstos.

Visi apkārt pieraduši,

Ka viss tāpat top piedots.

Parādi savus darbus,

Mācies ieklausīties.

Kad viss kļūst par skaļu

Prāts var pazaudēties.

Pieradini viņas elpu,

Tāpat kā pieradināja tevi.

Cilvēkam prasās siltumu

Un kādu kurā atrast sevi.

/O. Cvetkova/

februāris

Šis bija Tavs mēnesis 

Un cerams būs arī Tavs gads.

Vēl viens februāris, 

Kurā visu mainīt varēji Tu pats.

Un ja ne šogad, tad nākamgad –

Tev jāzin, ko vēlies un jāiet tam klāt.

/O. Cvetkova/

mīlestība ir viss, ko zinu

Es tevi neesmu redzējis, 

Bet jau tik stipri mīlu. 

Agrāk pat nebiju domājis 

To dēvēt par patiesību. 

Tikai tagad sāku saprast

Savu attieksmi pret laiku.

Nespēju sev mieru rast,

Cik ļoti tevi gaidu.

Es tevi neesmu redzējis, 

Bet jau tik stipri mīlu.

Tas ir tas, ko esmu sapratis

Un viss, ko šobrīd zinu.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tev joprojām neapnīk 

Pie manis sapņos nākt?

Kā gan man pierādīt,

Ka man to nevajag?

Kā gan man sadzīvot

Ar to, kas zemapziņā dus?

Sen nekas nav bijis,

Bet viss vēl šķiet tik tuvs.

/O. Cvetkova/

nepieradināta dvēsele

Nepieradināta dvēsele 

Raustās pa vējam.

To nēsā meitene,

Kurai viss pa spēkam.

Viņa raud skaļi

Un kliedz, kad sāp,

Bet nepazaudē sevi,

Ja kaut kas nesanāk.

/O. Cvetkova/

es mīlu un Tu arī

Es mīlu un Tu arī –

Vienalga kur, ko un kā.

Es priecājos, ka esi laimīgs 

Ar mani vienā laikmetā.

Es mīlu un Tu arī –

Tur nav it nekā īpaša.

Man ir dota iespēja 

Un arī Tev ir savējā. 

Es mīlu un Tu arī –

Vienalga kur, ko un kā.

Mums katram sava izvēle,

Bet visiem viena planēta.

/O. Cvetkova/

palikšu

Es nekur neiešu –

Palikšu tepatās.

Plaukstošs, vīstošs,

Reibstošs tavās skavās. 

Es nekur neiešu –

Palikšu tev blakām,

Jo skaidri zinu,

Ka citur nebūs labāk. 

/O. Cvetkova/

tieši šādi

Es negribētu citādāk,

Man patīk tieši šādi. 

Caur zilbēm ar jums runāt 

Un ļaut, lai plūst man vārdi. 

Ar savām rindām dāvāt 

Jums nedaudz savu sirdi.

Es negribētu citādāk, 

Man patīk rakstīt brīvi.

Ikkatrā darbā ietvert

To gramu patiesības,

Kas ļauj man sevi atklāt

Un glābj no pelēcības. 

/O. Cvetkova/

pumpuri

No vāzes mani vēro ziedi,

Tik trausli un nevarīgi.

Reizēm arī es tā jūtos,

Tādos dzīves brīžos grūtos.

No vāzes mani vēro ziedi,

Tik dzīvi, bet īslaicīgi.

Un arī mēs nesam upuri,

Lai plauktu mūsu pumpuri.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Man tik ļoti vajag

Dzirdēt tavu stāstu.

Tāpat kā kokos lapām

Rudeņos mainīt krāsu. 

Nakts melnumā 

Izčuksti to man.

Iedomājies, ka apkārt 

Vien vēja elpa skan.

Man tik ļoti vajag

Dzirdēt tavu stāstu. 

Tādēļ šonakt atkal

Pati to izdomāšu.

/O. Cvetkova/

seja mākoņos

Kad visam būs lemts izbeigties 

Gribu pamosties ar seju mākoņos 

Un tur augšā kādam izlūgties,

Lai te lejā visiem viss izdotos.

Gribu pamosties ar seju mākoņos,

Kad visiem viss sāks izdoties.

Lai vēl reizi pārliecinātos,

Ka viss turpinās, pat ja esi apstājies.

/O. Cvetkova/

februāra saule

Sēdēt februāra saulē

Vēsām rokām, 

Bet siltu sirdi.

Vērot, kā Tu smaidi

Un paturēt šo mirkli.

/O. Cvetkova/

laimes rīts

Rīts piebārstīts

Ar skaļiem smiekliem

Saburzītos palagos.

Tā ir bijis vienmēr,

Kopš vien mūs atceros.

Rīts pieelpots

Ar kristāltīru laimi

Tavu krūšu rajonā.

Es atļaušos te pabūt –

Pie Tevis, siltumā.

/O. Cvetkova/

❤️ ❤️ ❤️

Mīlestība neklusē,

Un bez mīlestības nav tas. 

Tās dēļ  kafijas krūzēs

Mēs veidojam sirsniņas.

Tās dēļ zemes un jūras

Ir iemītas miljardiem reižu.

Tās dēļ atkal no jauna

Kāds paliek, lai dotos uz priekšu.

/O. Cvetkova/

pārdzimšana

Es pārdzimu naktī uz piektdienu
Un šķita, ka pietrūkst man gaisa.
Zvaigznes bija nokritušas zemē
Un mēnesī atstāta plaisa.

Es meklēju gaismu, viņš tumsu

Un viss starp mums likās tik svešs.

Es pārdzimu naktī uz piektdienu

Un tagad tiek meklēts mans ceļš.

/O. Cvetkova/ 

mainīgs

Tu piedāvāji man kļūt par tavu

Tik ļoti nesaprotamā veidā.

Ko tagad man iesākt ar sirdi savu

Un to, kas tika ierauts šai vētrā?

Tu piedāvāji man kļūt par tavu

Un tagad Tu šķieti tik laimīgs.

Es Tevi joprojām nesaprotu..

..joprojām viss ir tik mainīgs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Es pieveru lēni plakstus

Un domās eju Tev klāt.

Turi mani sev blakus,

Varbūt pat neatstāj.

Tu noglāsti manu pieri

Un piekļauj lūpas tai.

Atļauj man brīdi tā pabūt

Neviena netraucētai.

/O. Cvetkova/

iemīlēties neizbēgami

Viņš baidījās iemīlēties,

Bet tas bija neizbēgami.

Visa par daudz un pārāk tuvu.

Viņš vēlējās, lai dodu cerību 

Un ķermeni pusnaktī kailu.

Bet kur, lai lieku savus

Saulrietus un saburzītos rītus?

Tajos iemīlēties ir neizbēgami.

/O. Cvetkova/

pazaudētā identitāte

Mēs meklējam jaunus vējus,

Kuros paslēpties no visa liekā. 

Un negribīgi atzīstamies grēkos

Cerībā, ka varētu kļūt vieglāk. 

Mēs sevi samērām ar citiem,

Kuri arī veras tikai apkārt. 

Un gaidot brīnumu paļaujamies, 

Ka visam vajadzētu sanākt.

/O. Cvetkova/

klātesošs

Pieskarties

Un smaržu izjust.

Ieelpot dziļi sevī,

Lai tā nespēj izzust.

Piekļauties

Un ļaut visam pazust.

Izbaudīt tikai mirkli

Būt līdzās, būt blakus.

/O. Cvetkova/

Februāra tauriņi

Šajā februārī es mācos no jauna

Tevi sadzirdēt, mīlēt un just.

Šķiet, ka pārāk ilgojos pavasara 

Un jau esmu gatava tauriņos zust.

Šķiet, ka šogad silst ātrāk

Kā daudzus gadus pirms tam.

Un es nešaubīgi eju Tev tuvāk,

Tuvāk februāra tauriņam.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Neko nevajag pierādīt,

Pietiek ar to, ka Tu esi.

Un šodien es atļaujos smaidīt,

Vien tādēļ, ka pazīstu Tevi.

Neko nevajag pierādīt,

Laiks pats visu saliks pa vietām.

Bet šodien es ceru Tu smaidi

Un sapņo par lielām lietām.

/O. Cvetkova/

Sajauktās domas

Neprātīgi sajauktas domas,

Viss ko es vēlos ir bēgt.

Acis ir kļuvušas tukšas 

Un mēlei vairs nav ko teikt.

Neprātīgi sajauktas domas,

Laikam vairs nav ko man dot.

Vējam es atstāju tavas jūtas, 

Kur tagad, lai spēku vairs rod?

/O. Cvetkova/

Neturiet

Es neturu nevienu

Un jūs, lūdzu, neturiet mani!

Pat, ja es kaut ko nezinu,

Es gribu visu piedzīvot pati.

Pat, ja jūs zināt, ka sāpēs,

Es gribu, lai izsāp līdz galam. 

Tikai nevajag mani turēt,

Ļaujiet man darīt pa savam.

/O. Cvetkova/

Mūžam

Tas īstais- viņš nāk un aiziet?
Vai tikai mūža beigās apjausts tiek?
Un kā, lai uzzinu, ka pienācis šis "Mūžam!"?
Ka līdz mūža beigām lemts mums kopā iet?

Un nevar ticēt vārdiem skaļi sauktiem,
Vai uzrakstītiem, kaut kur uz papīra.
Ja būs šis "Mūžam", mēs to sajutīsim,
Un katra diena kļūs mums īpaša.

/O. Cvetkova/

Feromoni*

Pieplok pie zemes visi ziedi,

Tikai tavējais vēl cildens stāv.

Un man viss šķiet tik viegli,

Ka citi ziedi nepastāv. 

Saplūst kopā visas smaržas

Tikai tavējā kā gaiss man šķiet.

Un mani nomāc svešas šaubas,

Man te palikt, vai tomēr iet?

/O. Cvetkova/

MĒS

Ieelpot..

Ieelpot tevi dziļi.

Noticēt, ka tagad

Esam mēs vien divi.

Divi ir sākums 

Un divi var būt ceļš.

Mums ir kopīgs mērķis-

Kur viens tur abi..

..lai būtu "MĒS"!

/O. Cvetkova/

Paralēli

Pārplīst vēl viens balons
Un visa žults pa malām.
Tieši tas ir tas brīdis,
Kad nedomājam, ko sakām.

Pievērtie plaksti atvērti tiek
Un mēle vaļā raisās.
Vai arī tev šīs jūtas šķiet
Līdz galam neizprastas?

Solījumi veikli pastumjas malā,
Acis sāk aizrasot lēni.
Mēs katrs mēdzam nodabā savā
Viens otram kļūt paralēli.

/O. Cvetkova/