jūnija pēdējā diena

Ir pēdējā jūnija diena..
Kur laiks tā trakoti skrien?
Kā lai iemāca viņam
Kaut nedaudz, bet lēnāk iet?

Kā lai iemācās elpot brīvāk

Un laikam vairs nepiederēt,

Šajā jūnija pēdējā rītā,

Kad solīts vairs necerēt?

/O. Cvetkova/

galotnes

Koki vējā salīkuši

Viens pie otra stāv,

Kamēr, jau tur augšā,

Cits mākonīts tiem māj. 

Salīcis tiem dzīves ritums –

Staltumu tiem neatgūt,

Tikmēr galotnes vēl tiecas

Mākoņvālus iekarot.

/O. Cvetkova/

es smejos

Es smejos lietū,

Es smejos saules staros,

Uz ļaužu pilnām ielām smejos es.

Es smejos lietū,

Smejos un neapstājos,

Ļaujot varavīksnei tos sevī nest. 

/O. Cvetkova/

* * * * *

Ir applūduši visi tilti,
Pa kuriem gājām atzīties.
Un nodegušas visas sapņu laipas
Uz kurām kādreiz Tev ļāvu atrasties.

Tagad straume mūsu māsa
Un vējš ir vēl viens brālis.

Nav redzama mums krastam mala,

Bet tas ir tikai šis mirklis.

/O. Cvetkova/

sirsniņa

Man rāmītī ir mūsu bilde,

Uz tās ir sirsniņa.

Tā mūžināta tajā brīdī, 

Kad es Tev teicu "Jā!"

Mums abiem ļoti īpaša

Tās dienas sajūta,

Jo nezinājām, ka blakus mums

Pukst vēl viena sirsniņa.

/O. Cvetkova/

rūdījums

Uz paša augstākā kalna,

Uz pašas stāvākās klints

Raugās cilvēki pa vienam

Un redz, ka tur to jau ir simts. 

Nekur nav panākumi kalti,

Neviens nav gatavs krist,

Bet tas, kurš tiek līdz galam

Saprot, ka lejā viņš bij' cits.

/O. Cvetkova/

..varbūt rīt

Vēl tikai šodien, varbūt rīt
Meklēšu es zvaigznes kuras krīt.

Stāvot uz zemes, savā pagalmā,

Zudīšu es debess burvībā.

Acīm atvērtām, vai acīm cieši ciet –

Ar sirdi jutīšu, kad man projām iet.

Vēl tikai šodien, varbūt rīt

Es ļaušu zvaigznēm mani piemānīt.

/O. Cvetkova/

vasara

Vasara nebūs mūžīga –
Tā nekad tāda nav.

Brien tajā daudz drošāk,

Citiem traucēt neatļauj.

Mosties ar putnu dziesmām,

Peldi kamēr trūkst spēks.

Dejo līdz rīta gaismai –

Pats esi sev noteicējs.

Vasara nebūs mūžīga,

Baudi visu, ko tā dod –

Karsējies dabiskā tveicē,

Veldzējies negaisos.

/O. Cvetkova/

spēļu laukums

Tādas neesošas nejaušības

Likteņa spēļu galdā. 

Tu domā, ka tas esi Tu,

Bet kāds cits pār Tevi valda.

Spēļu kauliņi izlikti sen

Ar soļiem, kuri ir jāsper.

Var šķist, ka izejas nav, 

Bet tālāk kāds durvis jau ver.

Tādas neesošas nejaušības 

Pār kurām liktenis lemj un valda.

Bet mēs visi tepat vien esam -

Izmētāti kauliņi uz spēļu galda. 

/O. Cvetkova/

Dāvim L./25.11.2019.

* * * * *

Joprojām manas rokas trīc 

Ikreiz, kad redzu, kā Tu skaties

Un it nekas man nepalīdz –

Vien Tavs tuvums, kad paliec. 

Vienalga vakars ir vai rīts,

Kad atkal Tevī iemīlēties.

Vien neliksim viens otram gaidīt,

Ja lemts, tāpat viss piepildīsies.

/O. Cvetkova/

dabas spēks

Ieskriet zaļā pļavā 

Dabas spēku sasmelties. 

Basām kājām un bez elpas

Krist un atkal piecelties. 

Sajucis un dzīves burzīts 

Kļūsti atkal draisks bērns.

Basām kājām zaļā pļavā 

Atjaunots tiek dzīves spēks.

/O. Cvetkova/

sveša dzīve

Lūpukrāsa izsmērēta,

Spogulī veros uz sevi.

Dzīve ir tāda loterija

Bez garantijas vai būs labi.

Scenāriji iestudēti –

Acu apmāns vai saldi meli. 

Dzīvojot citu dzīvi 

Mēs aizmirstam par sevi. 

/O. Cvetkova/

spēks

Mazam putniņam nodreb vējā spārni,

Kas ir pretvējš nenojauš vēl viņš.

Arī mēs bieži virzamies tik lēni,
It kā, negribot, mūs vadītu kāds cits.

It kā laiks ir mūžīgs un nevar aptrūkt –

Tad mums vēji, tad vēl straume bieds.

Mazam putniņam nodreb vējā spārni,

Nezinot, cik spēka nes viņš viens.

/O. Cvetkova/

brīdis klusuma

Brīdī, kad degs visi mūsu sapņi 

Klusums būs tas, kurš glābs –

Savest kopā sajūtas un domas

Atlaist lieko, kas gadiem krāts. 

Ataust labo, kas bijis starp abiem,

Dzēšot tiltus, kuri kā nebijuši kvēl.

Brīdī, kad degs viss, kas bijis svarīgs, 

Ļauj brīdi man klusībā pasēdēt.

/O. Cvetkova/

brīvbrīdis

Saules stari seju glāsta,

Krūtīs piektdienisks gars.
Jūras viļņi kājās pinās –
Atpūsties man radies spars.

Mati vējam ļaujas viegli,
Viss kā dabā iekārtots.
Novērtēju katru mirkli,
Kas man šajā dzīvē dots.

/O. Cvetkova/

savs ceļš

Pārāk neviltots, pārāk īsts,

Nevienam nepiederošs –
Visas negācijas izdzīvojis
Nu var kļūt tīrs.

Pats sevis pieradināts,
Izauklēts un svērts –
Pārliecināts par katru soli,
Kurš uz priekšu tiek sperts.

Pārāk neviltots, pārāk īsts,
Nevienu nesodošs –
Pasaulē veras ar smaidu,
Jo tikai par sevi ir drošs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Samelo man vēl vienu reizi,
Samelo bez nožēlas.
Apsolu, ka nedusmošos,

Nesolu, ka padošos.

Atlaid mani pats kaut reizi,

Atlaid neko negaidot.

Nesolu, ka atgriezīšos,

Apsolu, ka pateikšos.

/O. Cvetkova/

izeja

Krīt lēni lietus lāses,

Sitoties pret palodzi,

Un arī mēs viens otram 

Negribot daram sāpīgi.

Negribot apstākļi mainās,

Pašiem vietas sāk trūkt

Un viss, kas gadiem turēts,

Pār otra galvu brūk.

Krīt lēni lietus lāses

Tāpat kā mūsu vārdi

Un mani pārņem bailes –

Vai izeja ir darīt citiem pāri?

/O. Cvetkova/

statusi

Daba ar mani šodien sarunājās,

Čukstot, kas notiks, mans draugs.
Reiz koki patvērumu mums dāvās
Un mana mēle Tevi citādāk sauks.

Man pašlaik pat domāt ir kauns,

Ka tā taisnība varētu būt –
Es baidos, ka mums nav atļauts

No draugiem par mīlniekiem kļūt.

/O. Cvetkova/

piektdienas vakars

Ir kārtējais piektdienas vakars
Un tādu vēl būs tik daudz,

Bet es šovakar atļaušos sapņot,

Jo tas par brīvu mums ļauts.

Visu, kas svarīgs un ne tik

Es Tev pusnaktī uzrakstīšu.

Ir kārtējas piektdienas vakars,

Kad Tevi sev pieradinu.

/O. Cvetkova/

krustojums

Prāts met kūleņus –

Abi ar sirdi uz maiņām

Un tur, kur viņu krustojums 

Mēs katrs cerībā ko gaidām. 

Zīmes no skaidrām debesīm,

Ka paši jau visu sen zinām. 

Vien gaidām, kad sirdij ar prātu 

Krustojumos būs tikai pa ceļam.

/O. Cvetkova/

dvēselē ceriņi zied

Ceriņu ziedlapas taciņas klāj –
Visa zeme ir to mājas.
Līdz ar vēju, kurš "labrīt" man māj

Nāk apjausma, cik tās vājas.

Šī zeme ir mājas, ko zinām –

Citas planētas neaizsniegt.

Sperot soļus pa taciņām mīļām

Man dvēselē ceriņi zied.

/O. Cvetkova/

laiks

Man nedaudz laiku iedodiet

Kaut tā, uz pirksta gala.

Visu kas bijis piedodiet,

Kam gan par to vairs daļa?

Visu, kas pateikts atlaidiet,

Jo sen viss atdots vējiem.

Man nedaudz laika iedodiet,

Lai varu dot to citiem.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Visu jau nevar izskaidrot,
Šķiet, ka nevajag arī.
Katrai atbildei būs jautājums,
Velkot dziļāk neprāta aplī.

Visu nevar tā izskaidrot

Un brīžiem negribas arī.

Brīžiem jāatstāj tikai sev

Tas, ko ar citiem grūti dalīt.

/O. Cvetkova/

atmest šaubas

Noraut šaubu kamzoli,
Ļaut to vējiem saraut.

Mēs esam brīvi dabiski,

To atņemt nevar atļaut.

Mēs visi esam drosmīgi,

Vien reti kurš to saprot.

Kad pazūd šaubu kamzoļi

Kļūst krietni vieglāk elpot.

/O. Cvetkova/

solis jūnijā

Ir pirmās jūnija dienas –
Laiks paskrējis nemanot.
Maijā tika jauktas sienas,
Nu jāmācās sadzīvot.

Jāiet un jāmeklē sevi,
Jāļauj, lai dvēsele dzied.
Ir pirmie jūnija soļi,
Bet es esmu gatava skriet.

/O. Cvetkova/

no jauna

Sākt visu no jauna,
Uzplaukt no jauna –
Sev un visiem par spīti
Atstāt pagātni zem plaukta.

Sākt visu no jauna,
Būt spēcīga un trausla.
Un tur, kur plauktos vieta
Likt to, kas sirdi silda.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Kad domās izstaigāts it visur
Un it kā izprātots kā būs,

Tad rodas vēlme pabūt tur,

Kur sapņi rītos nesagrūst.

Kur visu to, ko kāro sirds

Ar vēlmi pirkstu gali sniedz.

Kad viss jau atlaists ir un šķirts –

Laiks kļūst ūdens, bet Tu zieds.

/O. Cvetkova/