* * * * *

​Šonakt vērotās zvaigznes
Tavās acīs kā dimanti mirdz.
Šī nakts, lai ņem mūs un aiznes
Kur divi mēs un neviens cits.

Laiks lai skrien un pulksteņi pārlec –
Laimīgie tāpat tam neseko līdz.
Nebūtībā drūps visas krājušās bailes,
Kamēr būs kāds, kurš brīnumiem tic.

/O. Cvetkova/

sagaidi

​

Tu sagaidi, kad snigs,
Stāvot uz ielas, kad guļ it viss.
Es būšu tā pirmā sniega pārsla,
Kas nemanot uz lūpām Tev mirs.

Tu tikai sagaidi, sagaidi, kad snigs
Uz ielas neviena cita nepamanīts.
Es kļaušos Tev klāt, pat ja tas nozīmēs dzist,
Paļaudamās, ka tas ir likteņa pirksts.

/O. Cvetkova/

bez nozīmes

​

Beidzies viss tāpat kā sākās –
Vien aukstas dušas vietā asaras.
Katrā vietā kaut kas vēl rādās,
Bet pāri visam klājas atvadas.

Ausīs skan uzspēlētie smiekli
Un kamols kaklā nekur nav pazudis.
Tā izlikšanās, it kā nebūtu mēs dzīvi,
Rauj diedziņu.. un viss kļūst iziris.

/O. Cvetkova/

paļauties krist

​

vientuļās rudens lapas
paļaujās un krīt.
cerot, ka lejā ir kāds,
kurš nenogurst sagaidīt.

tāpat kā lietus lāses
neseko pulkstenim līdz,
tās vienkārši krīt,
krīt, pat ja pienācis rīts.

/O. Cvetkova/