TEĀTRIS

Ar mākoņiem svaidīties

Un mākonim būt.

Piederēt kādam

Un reizē brīvam kļūt.

Dvēseli redzēt

Un tajā klausīties.

Debesīm klusi

It visā atzīties.

Sirdij pašai ļaut

Savu pieredzi gūt.

Ko atstāt mūžīgi,

Bet ko vairs neatgūt.

Un pāri visam

Gardi nosmieties,

Par to, ka dzīve,

Ir viens liels teātris.

/O. Cvetkova/

Romantiķe

Es mūžīgā romantiķe

Ar cukurvates debesīm.

Nesoliet man varavīksnes ceļus,

Ja nespējat tos parādīt.

Es kārtējais garāmgājējs pusnaktī

Ar zvaigznēm kabatās.

Lūdzu, nelieciet man apstāties,

Nekas nav tā kā izskatās.

Es mūžīgā romantiķe,

Kas viņa izmētātās zvaigznes salasīs,

Jo viņa plaukstās ietilpst viss,

Pat manas cukurvates debesis.

/O.Cvetkova/

Nav nozīmes

Nav nozīmes tam,

Ko Tu teici.

Nav nozīmes tam, ko teiksi rīt.

Es Tevi atstāju

Šaipus rozā brillēm,

Lai gan joprojām dzirdu

Tavu piesmakušo balsi,

Kas saka man "Labrīt!"

Nav nozīmes tam,

Kurš bija vainīgs.

Nav nozīmes tam, vai kāds bij.

Es Tevi atstāju

Šaipus rozā brillēm,

Lai gan joprojām redzu,

Kā saules stari

Pār Tavu seju krīt.

Nav nozīmes

Skatīties atpakaļ

Un domāt, kā būtu, ja..?

Tu tagad esi

Šaipus manām rozā brillēm,

Lai gan joprojām liekas,

Ka tā pa īstam,

Mēs neuzliksim brilles vairs nekad.

/O. Cvetkova/

LĪDZĀS BŪT

Panāc man tuvāk,

Pavisam tuvāk vēl.

Es gribu, lai redzi,

Kā acis man kvēl.

Es gribu, lai jūti,

Kā sirds mana sit. 

Kad blakus man esi

Viss citādi rit.

Panāc man tuvāk,

Vēl tikai mazliet.

Tik daudz mums kopā 

Ir jāspēj vēl iet.

Jāspēj mums atrast,

Kas izmētāts ir.

Nedrīkst ļaut sīkumiem

Mūs abus šķirt.

Panāc man tuvāk,

Vēl solis un viss.

Tavās acīs es redzu

Savas debesis.

/O. Cvetkova/

Trauslums

Viņa gribēja būt trausla

Tā kā tauriņš, rokās ņemts,

Bet ikreiz kad piezemējās 

Trauslums nebija viņai lemts.

Vai tās nepareizās plaukstas?

Varbūt spēks, kas viņu tur?

Bet ikreiz, kad grib būt trausla,

Viņa nespēj tāda būt.

/O. Cvetkova/

MIRKLIS

Tu nezini, kas ar Tevi notiks rīt,

Tu vienkārši nezini un viss.

Var šķist, ka mirklis ir tik mūžīgs,

Bet tas ir tik neizsakāmi īss.

Vienā brīdī smiltis kļūst par laiku,

Kas caur pirkstiem lēni birst. 

Tu nevari teikt, ka mirklis ir mūžīgs,

Ja tas kādam acu priekšā irst.

Galvenais, lai katrs ir laimīgs,

Lai katram ir ar ko lepoties.

Tu vari uz zemes būt nospiedums viens,

Bet debesīs kā zvaigzne iedegties.

/O. Cvetkova/

Pāragri

Pāragri atrasts,

Pāragri projām laists.

Pāragri ticēts,

Ka viss var būt skaists.

Bet tā kā mākoņi

Tavas domas skrien.

Un gribās cerēt,

Ka tas dēļ laimes vien.

Pāragri piedots,

Pāragri mīlēts tiek.

Pāragri domāts,

Ka dzīvē citādi nenotiek.

Un atkal no jauna

Tu kliedz, ko jūt tev sirds.

Jo gribās, lai laimes vietā

Nav nekas cits.

/O.Cvetkova/

TURPINĀT MEKLĒT

Nepabeigti dzejoļi

Mētājas uz grīdas.

Mani sapņi izklāti

Rotā tukšās sienas.

Nelasītās vēstulēs 

Zudusi jēga,

Kam lai palūdz taisnību,

Ja arī tā nav lēta?

Nepabeigtos dzejoļos

Meklēju es sevi,

Bet pat katrā atstarpē

Atrodu vien tevi.

Atliek lūgties debesīm,

Lai tās mani saprot.

Ja vēl pastāv cerība,

Tad kur, lai viņu atrod?

/O.Cvetkova/

UZRAKSTĪT VĒSTULI

Tu nevari atnākt,

Varbūt labāk uzraksti?

Vēstuli bez nosaukuma,

Bez adreses un adresāta.

Tu nevari palikt,

Varbūt labāk uzraksti?

Vēstuli par to, kur esi,

Kas Tev ir apkārt un ko Tu redzi.

Tu nevari pateikt skaļi,

Varbūt labāk uzraksti?

Vēstuli par to, ko jūti,

Kādi ir Tavi vakari un agrie rīti.

Tu vari uzrakstīt

Vēstuli par sevi pašu.

Nevienam nestāstīt,

Tikai viņai ļauj izlasīt.

/O.Cvetkova/

ATVADAS

Viņa Tevi nesapratīs,

Pat ja lūgsi.

Un arī nespēs aizmirst,

Kaut vēlēsies to ļoti.

Viņa Tev nepiedos,

Pat ja pati gribēs,

Bet arī nekad nenodos,

Lai arī pašai sāpēs.

Viņa Tev vairs neticēs,

Lai arī ko Tu teiksi,

Jo tikai darbi rāda,

Kas Tu patiesībā esi.

Viņa Tevi atstās 

Un vairs neatskatīsies,

Jo ir pienācis tas brīdis -

Jums laiks atvadīties.

/O.Cvetkova/

VIENKĀRŠI

Es Tevi vienkārši mīlēju 

Kā bērni mīl vasaras.

Un ikreiz veroties saulrietā

Ienīdu atvadas.

Es Tevi vienkārši mīlēju,

Ar saldējumu lūpu kaktiņos. 

Piedodot visu, kas sāpēts

Un dzīvojot atmiņu atspulgos.

Es Tevi vienkārši mīlēju, 

Kā, lai vēl es to nosaucu?

Man tikai nedaudz žēl,

Ka skaļi Tev to neteicu.

/O. Cvetkova/

IZLIKTIES

Es nespēju, nespēju elpot

Un nespēju domas šīs līdzi sev nest.

Man negribās vairāk zināt ko jūt 

Sirds, kura nespēj mieru sev gūt.

Varbūt tādēļ vieglāk nav aizbēgt 

Un viegli nav arī pretoties.

Jo ikviens alkst dzīvi,

Kurā nevajadzētu izlikties.

/O. Cvetkova/

ATRAST

Es Tevi atradīšu 

Vienā vai tūkstošs veidos

Aukstā ziemā, melnā naktī 

Vai kaut kur salijušu lietū.

Es Tevi atradīšu 

Visos sīkumos un niekos,

Lai kaut vēl reizi sajustu

Tavus pieskārienus.

/O. Cvetkova/

*****

Kur gan paliek lielās laimes,

Kad tās zaudē cerību?

Un kur aizpeld Tavi sapņi,

Ieguvuši ticību?

Es gan šodien nedaudz citāds - 

Manā somā vilšanās.

Nespēju tās izņemt laukā,

Kaut daļa no tām pasakas.

/O. Cvetkova/

NO JAUNA

Sajauktā pasaulē,

Kur viss tik nepareiz.

Ir jācīnās ar sevi

Līdz atkal uzaust rīts.

Ir sevi jāmīl stiprāk 

Par vēlmi padoties

Un katru rītu celties 

Ar vēlmi priecāties.

Un neviens nav vainīgs, 

Ka tumsā bailes dzimst.

Ir jāstājas tām pretī, 

Kamēr vien esi dzīvs. 

/O.Cvetkova./

Labirinti

Var jau mūžīgi kādu turēt 

Savā salauztā dvēselē,

Domājot, kādēļ tā iekārtota 

Un kam pakļauta šī pasaule.

Tverot gaisu

Un domas izbārstot mirkļiem,

Ik reizi mēģinot izbēgt 

No dzīves labirintiem.

Bet labirinti jau nebeigsies

Vien ar domu spēku.

Mums ir kaut kas jāapgūst,

Kamēr mērojam šo ceļu.

/O.Cvetkova/

Vēlēšanās

Šonakt atkal jūras viļņi bango

Un vēji kaisli manus matus vērpj. 

Es tālē veros, rokām nedaudz drebot,

Un mani ieskauj viļņu krustceles.

Prāts nedaudz pazaudējies un atkal atradies

Tvert gaisu ir vieglāk nekā atzīties.

Kad zvaigzne krita

Ko Tu vēlējies?

Šonakt atkal jūras viļņi bango

Un manī jauna spīta liesma kvēl.

Es atkal stāvu - šeit un tagad,

Vērojot, kā manas vēlēšanās krīt.

/O.Cvetkova/

BIZE

Pārāk ātri dzīve skrien 

Un pārāk bieži mēs krītam.

Ar aizvērtām acīm vērojam

Un sākam, ka iepazīstam.

Mani mati neplīvo,

Mani mati bizē. 

Es bieži saku-nekļūdos,

Lai gan vajadzētu klusēt.

Bet tik ļoti gribās elpot

Un kliegt, ka mīlu dzīvi. 

Matiem vējā plīvojot

Un vienkārši - par spīti.

Mani mati neplīvo,

Mani mati bizē. 

Es šonakt atkal pamodos

Un lūpas garšoja pēc bezē.

/O.Cvetkova/

AMNĒZIJA

Vējā paslēpta amnēzija -

Lūdzu, palīdziet man atrast to.

Negribu zināt, kas es esmu

Un viņa vārdu visur ierakstīto.

Paslēpšos aiz vēja

Un naktīs klausīšos kā vilki kauc.

Aizmirstot, kā rakstu viņa vārdu

Un kā skan viņa balss, kad mani sauc.

/O.Cvetkova/

Apsēstība

Kas vairāk par tintes traipu 

Un uzrakstu uz sienas.

Tu esi mans mūžīgais kliedziens 

Bez kura kļūst tukšas dienas.

Kas vairāk par tintes traipu

Un domām naktīs pirms miega.

Tu esi mans rīts un vakars,

Mana mūžīgā apsēstība.

/O.Cvetkova/

RAKSTĪT

Nāk nakts 

Un ko es varu darīt?

Es vēlos pazust zvaigznēs 

Šonakt, rīt un varbūt arī parīt.

Zvaigznēs sadeg ciešanas,

Bet Mēness realitāti saskatīt palīdz.

Es varbūt neesmu laimīga,

Bet nevēlos, lai kāds nāktu man līdz.

Nāk nakts

Un ko es varu darīt?

Par zvaigzni pārtapt nevaru,

Tāpēc turpinu rakstīt, rakstīt un rakstīt.

/O.Cvetkova/

TRAUSLA

"Tik trausla, trausla, trausla",

Kliedz naktīs dzestrais vējš.

Un šobrīd viņai plaukstās 

Ilgu maldugunis dzēš.

Cerības izkaisītas vējos,

Kuras tā sirdī glabāja,

Bet tagad viņa sabrūk pelnos,

Ko pati radīja.

Tik trausla, trausla, trausla

Tā nebūs vairs nekad

Jo cilvēks nav fēnikss,

Lai no pelniem atdzimtu.

/O.Cvetkova/