sajūta

Par daudz sajūtu,

Kur, lai tās visas liek?

Brīžiem šķiet, ka apjūku 

Un šī sajūta nepāriet. 

Pati no sevis mūku, 

Bet vēlmes atpaliek.

Es vēl joprojām nezinu –

Man apstāties vai projām iet?

/O. Cvetkova/

BLAKUS

Lai apklust visas balsis

Un stājas viss, kas skrien.

Man gribas beidzot ļauties 

Būt brīvai tagad un ne rīt. 

Es vēlos ticēt viņa vārdiem 

Un viņa domām sekot līdzi.

Nav nozīmes, kas notiks rīt, 

Mums abiem blakus jāpaliek. 

/O. Cvetkova/

BALSS

Dzīvē viss var likties

Vai nu melns, vai balts, 

Bet kaut kur pazaudējusies

Skan patiesības balss.

Mēs visi varam censties 

Tai braši turēt līdzi.

Un lūgties nekļūdīties,

Kad dzirdam, kā tā trīc. 

/O. Cvetkova/ 

Neapziņa

 

Mēs vēlamies salabot to,

Ko neesam salauzuši.

Un meklējam robus tur,

Kur citi nav meklējuši. 

Mēs tiecamies mīlēt tos,

Kuri reiz mūs ir pievīluši 

Un nejauši sāpinām tos,

Kuri to nav pelnījuši.

/O. Cvetkova/ 

Kailā dvēsele

Tā tīrā atklātība piederēja tikai tev. 

Tikai tev es nebaidījos atklāt to,

Ko no citiem centos noklusēt. 

Atraduši, piekļāvuši, atgrūduši. 

Caur asarām mēģinājām skaidrot,

Ka viens otru esam pārpratuši. 

Ar tādu kailu dvēseli nav droši.

Tādēļ tagad es nemaz nebrīnos, 

Ka viens otru tikām salauzuši.

/O. Cvetkova/

Rudens nemiers

 

Iezadzies dzestrums naktskrekla vīlēs.

Kauns vainot rudeni pie tā, ka salst.

Sirds strauji sitas dēļ visa, kas mīlēts,

Kamēr pagalma vidū lapas lēnītēm kalst.

Pieklīdis nemiers tur dvēseli spīlēs.

Kam ticēt, kam nē čukst rudens balss.

Iezadzies dzestrums naktskrekla vīlēs

Liek klusībā lūgties, lai nepienāk sals.

/O. Cvetkova/ 

* * *

Savīties

Ciešāk vairs nevar.

Atrauties 

Prāts vairs neļauj. 

Piederēt 

Vienīgais, ko protu 

Saredzēt,

Tu esi viss ko jūtu. 

/O. Cvetkova/

* * *

Piesietas domas

Atraut nav iespējams.

Un mēs skaitām dienas,

Līdz visam jāapstājas.

Kopā vai šķirti 

Viss tāpat izdodas. 

Un mazie neprāta niķi 

Ir tikai muļķības.

/O. Cvetkova/ 

Septembris

 

Neizbēgami sāk likties,

Ka gadi skrien ātrāk kā stirnas.

Starp rudens vakariem vēliem

Tie savērpj prātu un atmiņas. 

Septembrī nav vēlmes steigties,

Laiks rit tāpat un tāpat arī dienas.

Dzestrajos vējos nespēju liegties,

Ka viss, ko alkstu ir palikt uz vietas. 

/O. Cvetkova/ 

 

Iedvesma

Jā, es rakstu daudz par sevi

Un tikai nedaudz, nedaudz par tevi.

Par to, kas sāp un par to, kas nē.

Par to, ko prātoju vienatnē. 

Jā, es rakstu daudz par jūtām

Un tikai nedaudz atļaujos citām domām.

Par to, kas izdodas un par to, kas nē.

Par to, ka lai uzvarētu ir arī jāzaudē. 

/O. Cvetkova/

*pēdējās augusta dienas*

Ir pēdējās augusta dienas,

Laiks paskrējis nemanot.

Debesis atgādina rētas

Un to, kādēļ nepiedot.

Vējš matos spītīgi ķeras,

Čukstot, ka jāpierod. 

Vien pēdējo gadu pēdas

Prāts nebūt nesaprot.

/O. Cvetkova/

Es neprotu

Es neprotu..

..saukt tevi vienkārši vārdā. 

Neprotu skaļi teikt, ka man sāp. 

Pat ja lūpas ir savilktas smaidā —

Acīm izlikties nesanāk. 

Es neprotu..

..sapņos tevi dzīt projām. 

Neprotu vērot, kā aizej un nāc. 

Varbūt šis viss ir tā, pa jokam,

No sākuma, līdz beigām izdomāts. 

/O. Cvetkova/

agrā pilngadība

Ir melna nakts.

Vasara,

Bet nedaudz drēgni.

Vējš viņai matus jauc.

Deg pirkstos izsmēķis 

Lēni.

Agra pilngadība.

Cerības, 

Bet viss tik velti. 

Pazaudējies viņas skatiens.

Uz palodzes, kur netraucēti

Drūp pelni.

/O. Cvetkova/

BEZMIEGS

Tu drīksti mani apskaut,

To atļāvusi tiku es jau sen.

Un šobrīd man tā prasās

Starp tavu smaržu pazust 

Un tuvībā spēkus smelt.

Zinu, ka arī viena visu spētu,

Tas tūkstoš reiz jau pierādīts.

Vien šoreiz vairs nav vēlmes

Nomodā vienai palikt vēlu 

Lai aprakstītu tev, kā uzaust rīts. 

/O. Cvetkova/

* * *

Acumirklīgas, lēnas,

Tik sirdij ērtas 

Tavas visas šķautnes. 

Un sadzīst visas rētas,

Kad mani sedz Tavas ēnas.

/O. Cvetkova/

* * *

Lai ko vēstītu

Sīkās četrrindes,

Vai garie panti,

Kurus sarakstu.

Tu visu laiku

Domāsi par to,

Ka ļoti iespējams

Tur esi tu.

/O. Cvetkova/

ilūzijas

Tā vien šķita,

Ka viss ir uzrakstīts,

Ka viss ir pateikts,

Bet iekšā vēl kas 

Nemierīgi kņud.

Un varbūt tāpēc,

Varbūt tikai tāpēc

Es agrāk nevēlējos,

Lai mani sirdsapziņa tur.

Es biju gatava lidot,

Krist un arī sisties.

Ar spārniem pretī vējam iet

Un, lai tie lūzt...

Cik vienaldzīgs it viss

Var apkārt likties,

Kad ilūzijas pārņem 

Un neizzūd.

/O. Cvetkova/

AIZVĒJĀ

Es piedodu 

Laikam, kurš skrēja

Un arī mums,

Kuri tam līdzi tikt nevarēja.

Nepabeigtajiem teikumiem

Un visām tām sarunām.

Dvēseles zilumiem,

Kurus neizdevās iztirzāt.

Es saku paldies,

Ka viss ir bijis tā.

Viņš kaut kur tur, es šeit —

Viens otra aizvējā.

/O. Cvetkova/

pussoļa cilvēks

Pieklusināt soļus

Neskriet tam laikam līdz 

Tu esi mans pussoļa cilvēks 

Neviens mani tā nepazīst. 

Tu esi kā košļene matos –

Tā vienkārši neizraut.

Pieklusināt soļus,

Matus griezt neatļaut. 

/O. Cvetkova/

Veltījums

Starp citu domām savas nezaudēt,

Ejamos ceļus nesajaukt.

Visu, visu, kas pārāk skaļi teikts,

Sev pārāk stipri klāt nepiekļaut.

Starp citu veiksmēm savas ieraudzīt,

Neveiksmēm vietu ierādīt.

Katrā cilvēkā to labāko iepazīt,

Citu prieku par savu uzskatīt.

Starp svešām vietām savu atrast,

Kur būt, kur sajust, ka esi saprasts.

Nevienam necensties kaut ko pierādīt,

Vien prast savos sirdspukstos meklēto saklausīt.

/O. Cvetkova/

NEAPSTĀTIES

Pienaglotas bailes pie visām sienām,

Dienām ritot, pa vienai jārauj nost.

Spēcīgi mēs kļūstam elpojot pa vienam,

Lai arī reizēm prasās otru līdzās just.

Ar laiku kļūsti kails, atraujot, kas piekļauts —

Bailes, šaubas, cerības, kas gadiem vilktas līdz.

No jauna sapņot vienmēr būs mums atļauts

Un nemeklējot atradīsies kāds, kurš atbalstīs. 

/O. Cvetkova/

MIERS

Turi rokās visu manu mieru – 

Tā ir mana dāvana tev.

Es neko vairāk neprasu,

Vien manu mieru paturi sev.

Miers ir viss, kas man pieder 

Un viss, ko varu tev dot.

Lūdzu, nekautrējies to paņemt,

Es mieru no jauna sev pratīšu gūt. 

/O. Cvetkova/

Brīvība

gribu tev uzdāvināt ko īpašu,
par to nevar uzzināt it neviens.
tu to nespēsi satvert ar rokām,
bet arī vējš lielās vētrās to neaiznesīs.

to iegūstot, elpot kļūs vieglāk mums abiem
un reizē arī nedaudz pie krūtīm sāks spiest.
es tev šodien dāvinu ko īpašu,
par ko negribu, lai paldies tiek teikts!

/O. Cvetkova/

Veltījums

~RIHARDAM~

Es noskūpstu Tevi uz pieres.

Jā, tieši tik maigi es Tevi mīlu.

Mazais gabaliņš cilvēka laimes,

kā šodien atceros tevi tik sīku.

Es noskūpstu Tevi uz pieres

un šķiet, ka visa pasaule guvusi mieru.

Šodien es vēlu Tev daudz laimes

un gribu, lai zini,

ka nekad neatstāšu Tevi vienu!

/O. Cvetkova/

05.03.2020.

Veltījums

~Linardam~

Tu esi mans īpašais cilvēks,

Mans brālis un draugs.

Un man ir neviltots prieks, 

Vērot, kā tu mainies un audz.

Var šķist, ka viss, ko es varu

Ir pirkstgalos stiepties tev līdz,

Bet ja vien tu esi man blakus,

Viss apkārt kļūst tīrais nieks. 

/O. Cvetkova/

06.03.2020.

ELPOT

Es elpoju šobrīd tik dziļi, 

Cik dziļi elpots vēl nav nekad. 

Jūtu, kā katra elpa maina dzīvi 

Un cik tā noderīga man.

Es ieelpoju šobrīd tik dziļi,

Cik acīm nav saredzams.

Katra elpa kā soļi smiltīs 

Manī iegulst un paslēpjas.

Es izelpoju šobrīd it visu, 

Kas agrāk šķitis vajadzīgs.

Turot pie plaukstas plaukstu

Jūtu, cik ķermenis ir pateicīgs. 

/O. Cvetkova/

Saruna klusumā

Tā bija pēdējā tikšanās
Un arī saruna.
Tāds saguris skatiens –

Jau astotā vasara.

Kāda patiesa laime,
Runāt klusumā.
Tikai tādēļ, ka nepaspēts
Būt tuvumā.

Šie ir pēdējie vārdi
Pēc sarunas klusumā.
Ir beigušās tikšanās
Astoņu gadu garumā.

/O. Cvetkova/

Skice

Kad zīmējos ar vārdiem,

Pat tu sevi neatpazīsti.

Meklējot zem "draugiem"

Neko pazīstamu neatradīsi.

Tā, kā lietas redzu es,

Var likties viscaur naivi.

Tevi izcels lētas zilbes

Un seni kafijas traipi.

/O. Cvetkova/

Par Tevi

Es šodien atcerēšos visu labo

Par to ir rakstīts ļoti maz.

Un pacelšu par tevi glāzi,

Lai dzīvē netrūkst it nekas.

Visas domas būs par tevi,

Par to, ka atkal mainās gads. 

Es pacelšu par tevi glāzi,

Lai vienmēr paliec tu tāds pats.

/O. Cvetkova/

Vēstule martam

Es atkal rakstu vēstuli martam

Īsti pat nezinot, ko viņam teikt.

Gads ir apvilcis riņķi mums katram

Nav jēgas vienam no otra ko slēpt.

Kur sākums mans, kur tavas beigas?

Grūti mūs atdalīt, vēl grūtāk ir šķirt.

Robežas starp mums saplūdušas,

Nu vienu no otra vairs neatšķirt.

Es atkal rakstu vēstuli martam

Pasvītrojot visu, kas nepateikts.

Vai tiešām ikreizi, apritot gadam,

Šis stāsts kļūs vēl vairāk nepabeigts?

/O. Cvetkova/

SPĒKAVOTS

Ir pieklusušas visas manas domas,

Prāta putni kaut kur padebešos dus.

Manī svešas runas neatbalsojas,

Varbūt tādēļ šobrīd esmu es tik kluss?

Sirdspukstos iegūlušās vēja brāzmas,

Vārdos jūtams citāds skanējums. 

Agrāk man nebija ne jausmas,

Ka klusums var būt spēkavots.

/O. Cvetkova/

DZĪVNIEKS

Neatcerēties.

Izmest, sasvītrot.

Ar melnu krāsu ķēpāt,

Līdz prāts var mieru gūt. 

Ar nagiem skrāpēt,

Zobiem kost un kliegt.

Nē es neesmu dzīvnieks, 

Bet reizēm prasās 

Ar viņiem kopā skriet.

/O. Cvetkova/

LIESMAS

Es satikšu tevi tur,

kur mūsu vasara

uz tavām lūpām liesmas kur

un labprāt parādīšu tev, 

kā ar lūpu pieskārienu

liesmas dzesēt var.

/O. Cvetkova/

Klusēšanas zelts

Dīvains ieradums 

Ir teikt tev "nē"

Un mīļi iekļaut azotē.

Tevi ķircināt

Un teikt "jā, jā..",

Lai beigās pamātu "attā"!

Vien sirds sit

Dunā negudrā:

"Ja mīli, lieki nerunā".

/O. Cvetkova/

Dzīves mīlestība

Es vienmēr esmu zinājusi, 

ka nebūs viegli

Arī citi nav apgalvojuši, 

ka tā vajadzētu būt.

Dzīve ir dzīve, pat ja reizēm 

dēļ tās kļūst slikti,

Galvenais no tā visa 

ir mācību sev gūt. 

Tādēļ bezjēdzīgi 

ir aizvērt acis, kad kļūst bail,

Bezjēdzīgi vainot citus, 

ja pašam krūtīs sāp. 

Vajag stāties visam pretī 

tā, ka acis gail.

Dzīvi mīlēt visos laikos 

un nekad nepārstāt. 

/O. Cvetkova/