Mans janvāris

Šis ir mans janvāris

Un man pat nedaudz žēl,

Ka mums ar Tevi, tā arī

Līdz šim, nekas nav sanācis.

Tik dīvains mans janvāris.

Un patiesībā man ir žēl,

Ka es atļāvos vēlēties,

Lai Tu esi mans decembris.

/O. Cvetkova/

virziens

Plaukstas pilnas ar gaismu.

Tas ir tas, kas man pieder 

Un tas, ar ko es dalos.

—Ar dvēseles gaismu

Līdzīgus tuvumā tvert

Un just, ka pati mainos.

Sirds pilna ar siltumu.

Tas ir viss, kas mani pilda

Un tas ar ko nemētājos.

—Ar sirds siltumu

Līdzīgus tuvumā tvert

Un nepieļaut, ka pazaudējos.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Kā mainās uzraksti uz sienām

Tā mainījies arī tu.

Un tagad, lai atrastu ko patiesu

Pat ar vispasaules laiku mums nepietiktu.

Vārdi mainās nepārtraukti

Un grūti pateikt, kurš ir tavs.

Kādam piederoši, kādam nepakļauti,

Bet kādam kāds šķiet neprātīgi savs.

Mainās ieelpas ar izelpām

Un plaukstu maina plaukstas.

Vien domas ir tās,

Kas paliek citam nenojaustas.

/O. Cvetkova/

tik viegli

Ar Tevi tik viegli es dalos

Savās domās un prāta jūkļos.

Klātbūtne Tava mani aiznes,

Radot vēlmi dalīties savās laimēs. 

Ar vārdiem tu apraksti zvaigznes,

Plaukstās sakļauj raizes

Un viss ko es noteikti vēlos 

Ir mūžību blakus tev dzīvot. 

/O. Cvetkova/

PASLĒPES

Gribēt pateikt vairāk,
Kā spēt uzrakstīt.
Vārdus īstos meklēt,
Bet nespēt sataustīt.

Rindās atstāt nianses,
Nedaudz kāda klātbūtnes.
Un paslēpt atstarpēs
Viņa dzimumzīmītes.

/O. Cvetkova/

SIRDSAPZIŅA

Iztirzāt, iztirzāt sevi līdz kaulam,

Raut sevi aiz kauna un strostēt.

Mēs nevienam citam nepiederam,

Tā ir mūsu izvēle – sevi glaudīt vai pelt.

Karāties pašiem savā iedomu trosē,

Muļķīgi cerot, ka tā neplīsīs.

Zināt, ka sirdsapziņa knapi vairs pusē

Un, ka jaunu neviens nedalīs.

Iztirzāt, iztirzāt sevi līdz kaulam,

Raut sevi aiz kauna un strostēt. 

Būt pret sevi maksimāli patiesam 

Dzīves laikā ikvienam vajadzētu spēt. 

/O. Cvetkova/

No jauna

Viss tā kā pirmo reizi,
Kad it nekas nav zināms.
Tikai tavs vārds dziļi manī
Ar lieliem burtiem lasāms.

Šķiet atdzimis pilnīgi viss,
Zaļā zāle zem kājām un debesis.
Mēģināt tevi no jauna ieelpot
Un saprast, ka neesi bijis pazudis.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tu esi miers,

Bet vari būt kas vairāk. 

Dzīve ir prieks 

Tāpēc nedzīvo kā sanāk. 

Tu esi miers,

Bet vari būt kas vairāk. 

Neskaiti līdz trīs,

Sāc dzīvot jau tagad. 

/O. Cvetkova/

Vēl reizi

Tu taču zini, ka Tu vari,

Es Tev to teicu tūkstoškārt.

Un man pat nedaudz žēl, 

Ka šobrīd nevaru es būt Tev klāt. 

Bet vēl nekas, nekas nav beidzies,

Viss tikai iesācies un būs. 

Es ļoti vēlos, lai Tu vēl reizi

Ļauj sevi mīlēt un sirdij just.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Lai laimīgs kļūt es paspētu 

Man pietrūkst piecu minūšu.

/O. Cvetkova/

Ideja

Man patīk ideja par tevi
Un varbūt nekas vairāk.
Var būt tikai ideja,
Ja nekas cits nesanāk.

Vien punkti, komati,
Aprautu zilbju raksti.
Daži pieskārieni, glāsti
Mums neierasti.

Man patīk ideja par tevi
Un varbūt nekas vairāk.
Vai var būt kāda deja?
..bet mums jau nesanāk.

/O. Cvetkova/

muļķa domas

Tās muļķa domas nekur jau nepazūd,
Viss tepat vien, apkārt maisās.
Pat, ja apsolīts vairs nedomāt,
Sāls uz brūcēm pats kaisās.

Tās muļķa domas nekur jau nepazūd,

Viņas nesauktas piezogas klāt.

Pat, ja liekas, ka sirds neko nejūt,

Ir kāds, kurš domā citādāk.

/O. Cvetkova/

Pārtrūkums

Pusceļā apraujas vārdi 

Nedaudz sajūk prāts.

Tu vēl kaut ko gaidi,

Uz lūpām pulsē tās vārds. 

Nav spēka atkal aizbēgt, 

Acis apstājušās lūdz. 

Tu gribi tikai mīlēt, 

Bet sirds vairs nespēj just.

/O. Cvetkova/

atklātība

Melnas nakts atklātība.
Es sēžu uz jumta,
Lasu Tev Ziedoni, citēju Raini.

Visam pa vidu būdama es pati.

Ar vēsu vakarvēju matos
Un bērna naivumu acīs

Es klusi ceru, ka Tu zini,

Cik ļoti man patīc.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Paliek tavs vārds līdz galam nepateikts 

Līdz galam neizprasts un īpatnējs. 

Šis viss var šķist pārvērtēts, 

Līdz brīdim, kad alksti pēc sapratnes.

Nepateiktais tiek dziļi iegremdēts, 

Ne jau aizmirsts, bet noklusēts.

Un ik pa brīdim šķiet pazaudēts

Tas, kas nekad nav ticis paturēts. 

/O. Cvetkova/

Uz priekšu

Meklēt atbildes starp to, kas ir dots

Un mēģināt nekļūdīties.

Mēģināt piedot, kad pašam tiek dots

Un atpakaļ neatskatīties.

Vakardienu atstāt pie tā, kas ir bijis

Un nemeklēt atpakaļceļu.

Nemeklēt laimi, kur simtreiz jau būts,

Bet stalti vērties uz priekšu.

/O. Cvetkova/

❤ ❤ ❤

Tik izjusti es neesmu jutis it ne vienu.

Un kad Tu saki: "Es Tevi mīlu!"

Es pats sevi no jauna iepazīstu.

/O. Cvetkova/

NEZINU

Nezinu,

Šķiet, ka tevi mīlu. 

Nezinu,

Šķiet, tikko iepazinu. 

Nezinu,

Šķiet, ka Tevi mīlu.

Nezinu, 

Kādēļ šo uzrakstīju.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Es apmaldījos

Savās domās un tevī,

Par vēlu meklēju

Atbildes sevī.

Katru tavu vārdu

Izmisīgi žņaudzu dūrēs.

Muļķīgi cerēju,

Ka tie blakus tev turēs.

Es apmaldījos

Visās dienās un naktīs,

Naivi gaidot,

Ka laiks visu mainīs.

Tagad pat žēl,

Ka viss vilkās tik ilgi.

Es būtu gribējusi ātrāk

Iemīlēt savu dzīvi.

/O. Cvetkova/

* * * * *

 

Viss notika pa kluso 

Un pa kluso viss uzausa. 

Uzausa apziņa krūtīs, 

Ka sirds prātu neklausa.

Tagad par vēlu jau

Prātot, kāpēc tā bija.

Kāpēc sirds prātu

Tik krasi izmainīja.

/O. Cvetkova/

šaubas

Tu nesaproti, kur esi kļūdījies. 

Vakardiena bija mierīga,

Arī šodienai nav ne vainas.

Pats nekur nesteidzies, 

Bet nepamet sajūta, ka viss mainās. 

Kaut kur pa vidu esi apstājies, 

Apnikumā veroties tālē.

Meklē, ko viss šis tev nozīmē – 

Nepamet vēlme nākotnei ļauties, 

Tikai trūkst pārliecības, ka jāriskē. 

/O. Cvetkova/

Pārrāvums

Tāds domu pārrāvums
Un mirkļa vājums dumjš.
Otras dvēseles redzējums,
Kad viss jau izdomāts bez mums.

Tāds domu pārrāvums
Un skatiens spogulī tik tukšs.

Dzimst jauns pieņēmums,
Kamēr tiek gaidīts iznākums.

/O. Cvetkova/

runāt

Pieradināts svešs prāts 

Manam putnu baram.

Nav palicis pat vārds 

Nepateikts līdz galam. 

Tik daudz ir runāts,

Zilbēs tverot dzīvi.

Bieži aizmirsts laiks

Un sagaidīti rīti.

Tādi laiki nāk un iet,

Pa vidu visiem mums.

Un ja vairāk runāsiet

Būs stiprāks iznākums.

/O. Cvetkova/

TU VARI!

Tu vari labāk!

– Satver aiz piedurknes rītu 

Un dodies meklēt 

Savu dvēseles vietu.

Tev sanāks!

Es tam ticu.

/O. Cvetkova/

* * *

Tik daudz svaiga gaisa,

Bet šķiet, ka elpot grūti. 

Visa pasaule kā plaisa

Un tad esam mēs-vai jūti?

Pavisam jauni, bet drosmīgi, 

Naivu cerību pārņemti.

No malas vērojam pasauli,

Ticot, ka viens otram esam radīti.

/O. Cvetkova/

* * *

Es tevi dēvēšu vārdos, 
Kuru nozīme saprotama vien man.
Un laukos, siena vālos
Klausīšos, kā bites visapkārt san.

Piederot dabai un zemei,
Ar vēju, kas manu balsi tev nes
Es glabāšu siena vālos
Tev nenosūtītās vēstules. 

/O. Cvetkova/

KAMĒR

Nekas nav galā, kamēr pasaulē ir kāds,

Kuram rūp par ko sāp tava sirds.

Nekas nav galā, kamēr ir kāds,

Kuru pirms miega atminas tavs prāts.

Viss pārējais ir pārciešams,
Ja vien ir kāds, kuram esi vajadzīgs.
Viss pārējais ar laiku aizmirstas,
Ja vien Tev kāds ir piederīgs.

Nekas nav galā, kamēr vēl ir sirds,
Kura pukst ne tāpat vien.
Nekas nav galā, kamēr prāts
Kādu atminas pirms veras acis ciet.

/O. Cvetkova/

Feromoni

Domas un skatieni
Signālus sūta.
Vārdi un pieskārieni –
Feromonu jūra.

Neveikls mulsums
Ir tas, kurš vada.
Tik dabisks klusums,
Kuru pareizie cilvēki rada.

Divi ķermeņi un glāsti
Magnetizēti.
Tā iesākas kopīgi stāsti –
Neviena neparedzēti.

/O. Cvetkova/

* * * * *

 

Kailas pēdas uz aukstas grīdas,

Viss atslābst..

Nav citiem vārdiem vietas. 

 

Balkons un malks svaiga gaisa,

Viss itkā no malas.

Pati sev šķietu neparasta.

 

Tējas pauzes un tālas ēnas.

Viss sajucis,

Ar mani runā sejas mēmas.

 

Kailas pēdas uz aukstas grīdas.

Lai paliek sapņi

Un visas izdomātās vakarēnas.

/O. Cvetkova/

PLEĶIS

Es esmu pleķis-
Pleķis saules,
Jūras un smilšu.
Es esmu pleķis-
Pleķis vasaras,
Lietus un varavīkšņu.

Es esmu pleķis-
Pleķis zemes,
Debesu un zvaigžņu.
Es esmu pleķis-
Pleķis putekļu,
Akmeņu un plaisu.

Es esmu pleķis-
Pleķis mīlestības,
Asaru un smaidu.
Es esmu pleķis-
Pleķis draudzības,
Prieka un raižu. 

Es esmu pleķis-

Pleķis laimes,

Vakaru un rītu.

Es esmu pleķis-

Pleķis sapņu,

Jūtu un emociju.

Es esmu pleķis-
Pleķis mirkļu,
Notikumu un sakritību.
Es esmu pleķis-
Pleķis vārdu,
Zvērestu un solījumu.

Es esmu pleķis-
Pleķis laika,
Telpas un vietas.
Es esmu pleķis-
Pleķis visuma,
Būtības un nebūtības. 

Kāds pleķis es tevī esmu?

/O. Cvetkova/

Pieradums

Viņš viņai solīja visu -

To, ko nevar nedz rokās paņemt, 

Nedz acīm saredzēt. 

Bet viņa teica "Es tev ticu!"

Lai gan nespēja saprast,

Kā ļāvusies kādu tik akli iemīlēt. 

/O. Cvetkova/ 

* * * * *

Ziemās uz vientuļu viensētu logiem

Zīmējās kautrīgs cerību stars.

Varbūt tā diena ir tieši šodien,

Kad viņu pavardu siltums skars.

Varbūt ir kāds, kurš arī šoziem

Alkst siltumu, būdams nesaprasts.

Ziemās uz vientuļu viensētu logiem,

Sals zīmējot, mēģina atbildes rast.

/O. Cvetkova/

Emociju kokteilis

Saplēstas glāzes un izlijis vīns,
Šodien viss liekas tik sarežģīts.
Viss, kas reiz bijis ir miglā tīts,
Tavi kliedzieni galvā kā atbalsis.

Asaras acīs un rokas vēl trīc,
Kam vajadzīgs viss šis juceklis?
Saplēstas glāzes un izlijis vīns,

Sarežģītu emociju kokteilis.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Mēs varam mīlēt bezgalīgi,

Bet tāpat sadegt cerībās.

It viss, kas notiek pārāk kvēli

Reiz pelnu plēnēs pārvēršas.

Bet es vēl ticu īstām laimēm

Un tam, ka pastāv mūžības.

Starp miljons izdegušām oglēm

Gail kāda kvēlās cerības.

/O. Cvetkova/

Paliksi

Tu vienmēr paliksi tik tuvs, cik esi šobrīd.

Ne vairāk un ne mazāk nesanāks.

Par spīti visam, kam bija lemts reiz notikt

Man grūti saprast, kas tika sabojāts.

Var jau teikt, ja lemts, tad būs tam notikt,

Bet cik no tā ir pašu piedomāts?

Tu vienmēr paliksi tik tuvs, cik esi šobrīd,

Jo savādāk mums diemžēl nesanāks.

/O. Cvetkova/

UZVARAS

Mēs varam krist un atkal celties,

Vai visam bezrūpīgi slīdēt garām. 

Bet katrs puns un gūtais zilums

Ir pierādījums tam, ka darām. 

Tas nekas, ja reizēm nākas zaudēt,

Par spīti sviedriem un arī asarām. 

Bez grūtībām mēs nemaz neticētu,

Ka darbs mūs noved pie uzvarām.

/O. Cvetkova/

Pirmā reize

Viss ir sasodīti vienkārši,

Nekas nav jāsarežģī.

Ikreiz, kad paej garām,

Tas šķiet kā pirmo reizi.

Pēc rietiem seko lēkti,

Un mainās sirdsāķīši.

Līdz ko satumst mākoņi

Kāds jūtas ļoti greizi.

Mēs esam pārāk pavirši 

Starp visiem dzīves režģiem,

Bet ja Tu blakus paliksi,

Viss būs kā pirmo reizi.

/O. Cvetkova/

sapņu debesis

Tu vari aizsniegt visas galotnes

Un nebēdā, ja sākumā neizdosies.

Viņa Tavas izmētātās zvaigznes

Vienu pēc otras uzlasīs.

Viņa kāps līdzi visās galotnēs

Ar Tavām zvaigznēm kabatās,

Lai kopīgi iedegtu tās debesīs

Kā pierādījumu, ka sapņi piepildās.

/O. Cvetkova/