piemiņa dienai

Man šodien nav ko teikt,
Es gribu tikai mieru,

Bet rakstot saprotu, ka
Šīs rindiņas paliks šeit
Kā piemiņa par šo dienu.

/O. Cvetkova/

..gribu

Es gribu tikai Tevi mīlēt –

Tieši tagad un tūlīt.

Es gribu Tev blakus palikt,

Lūdzu, neliec man projām iet.

Gribu tikai Tev es ticēt –

Jūtu, ka tā būs vienmēr.

Es gribu, lai Tu blakus paliec

Kaut pašai grūti tam noticēt.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Uzraksti vēlreiz uz  mājas sienas
Lieliem burtiem, ka mīli,

Lai sēžot uz soliņa dienu no dienas

Kaimiņi apskauž mūsu dzīvi.

Izkliedz šos vārdus jūrai naktī,

Lai dzirdi, cik skaisti tie skan.

Nav mums padsmit, bet viss kā sapnī –

Es smaidu, kad esi blakus man.

/O. Cvetkova/

vietas

Es izbraucu cauri vietām, kur bijām,

Es izskrienu cauri mums.

Tik sirreālas sajūtas manī rada

Vien mums zināms noslēpums.

Tik nepieradināts vējš ķer matos,

Glaužot tos prom no sejas.

Tikai brīdis un es atkal ļaušos,

Lai mana seja viņa plaukstās smejas.

Es izbraucu cauri vietām, kur bijām,

Es apstājos blakus mums.

Tik maģiskas atmiņas un visas vietas,

Kur vīdējis mūsu strāvojums.

/O. Cvetkova/

* * * *

Viss, kas bija agrāk
Kļūs saules apdedzināts,

Tādēļ turi mani klāt,
Kamēr elpo pasaule.

Turi mani klāt,

Kamēr elpojam viens otram

Un visu, kas bijis agrāk

Līdz ar lēktu sadedzinam.

/O. Cvetkova/

varavīksne

Tevī miljons saules staru 

Lietus lāšu atstarotu

Un es, brienot krāsu loku,

Tevi visu apbrīnoju. 

                                                       /O. Cvetkova/

radiostacija

Mūsu radiostacijā simtiem dziesmu
No kurām virmo pa kādam sapnim.

Iemācījušies līdz galam neesam nevienu

Un varbūt tādēļ mums viņas neapnīk.

Katru reizi jaunas frāzes un domas –

Dungojot pildās mūsu sapņu krājums.

Šajā radiostacijā skan simtiem dziesmas,

Bet Tu esi mans mīļākais piedziedājums.

/O. Cvetkova/

Pavērties

Pavērties tālāk pār šaubu apvāršņiem,
Cauri ceļā sastaptajiem putekļiem.

Maziem, bet drošiem solīšiem

Doties tālāk, lai varētu mierā apstāties.

Lai varētu mierā sev uzelpot,

Pavērties visam pāri, kas bijis un būt.

Kārtējo reizi pats sev noticot –

Jāiet tur, kur domas nes un sirds jūt.

/O. Cvetkova/

plaukstas ar gaisu

Vienkārši apstāties un būt,

Turot pilnas plaukstas ar gaisu.

No dabas smelties un gūt

Enerģiju, kustību un spēku.

No vēja mācīties brīvību,

Ļaujot tam ceļu rādīt.

Brīdi palikt ar iekšējo sajūtu –

Piederēt sev, saredzēt un radīt.

/O. Cvetkova/

Pašmirdzums

Neskaties apkārt uz citiem,

Tas dimants sev esi Tu pats.

Tikai Tu vari izvēlēties –

Tas aizmirsts vai spodrināts.

Tavos spēkos meklēt un atrast

To no kā acis Tev mirdz

Un pēc laika spēsi saprast –

Tā kā Tu nemirdz neviens cits.

/O. Cvetkova/

solījums

Šīs rindas nebūs ne par vienu,
Bet tai pat laikā par visiem mums.

Par to, ka vērtīgi lieku reizi saprast,

Cik spēcīgs vārds ir solījums.

Laikā izteikts vai kad par vēlu –

Solītājs pats uzliek sev atbildību.

Arī es neko no šī visa neuzrakstītu,

Bet sanāca tā, ka es reiz sev apsolīju..

/O. Cvetkova/

* * * * *

Jau atkal piektdiena,

Bet viss pa vecam.

Ar mani runā siena,

Es izliekos tai ticam.

Vējš sit pie loga,

Mākoņi sedz sauli.

Ir atkal piektdiena

Un pietrūkst visi draugi.

/O. Cvetkova/

Tu esi..

Tu esi kādam visa dzīve,
Bet citam daļiņa no tās.

Tu esi kāda dziļā laime,

Bet citam vien asaras.

Tu esi smaids citu sejās

Saules staru apspīdēts.

Tu esi īrnieks kāda domās

Mēness gaismas izauklēts.

Tu esi maija rīts uz pleca

Kāda sapņos izsapņots.

Tu esi šobrīd iedvesma,

Kas dzīvos šajos pantiņos.

/O. Cvetkova/

vārdu strauts

Laižot savus vārdus tecēt 

Zemes izauklētā strautā 

Nedomāju, ka tie spēs 

Pārdzimt mākonītī baltā. 

Mākonī, kurš vēja auklēts 

Gadījies ir Tavā ceļā,

Lai kā vārdu lietus svēts 

Mirktu Tavā apskāvienā.

/O. Cvetkova/

smelties drosmi

Viss pārdrošais ir aizvedis mūs tālāk,

Kur pašiem nezinot, bieži vien ir labāk.

Pat, ja ceļš līdz tam ir traki grūts –

Tajā esot, ne mazums atziņu tiek gūts.

Tās mācības caur asarām.. un puni,

Bet vienmēr saulīte tumsā iededz guni.

Viss, ko vajag ir nedaudz vairāk drosmi,

Tad emocijas plauks un dzīve iegūs spozmi.

/O.Cvetkova/

laimes meklējot

Maijs pašā plaukumā vēsta,

Cik viss var būt skaists.

Pa to laiku manā priekšā

Saplaisājis dzīves smaids.

Spoguļojas manā ceļā

Neuzlasāms lausku skaits.

Brienu ceriņkrūmā iekšā –

Šobrīd esot laimes laiks.

/O. Cvetkova/

būt pašam sev

Katrai vabolītei sava vieta,
Katrai lapiņai savs zars.

Pasaule ir tādēļ brīnišķīga,

Ka tajā veroties, kļūstu es sev pats.

/O. Cvetkova/

..labākai dienai*

Rīts pēc rīta..

Mitru matu smarža.

Saule silda –

Sirds krūtīs smaida.

Rīts pēc rīta..

Mani ziņkārība dīda.

Es esmu dzīva –

Man izdosies šī diena.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tas ērkšķītis, kurš ieduras vismazāk 

Jau nolūzis sāk savas saknes dzīt.

Tas mūs līdz galam negrib atstāt –

Ik pa laikam liekot sevi pamanīt.

Kā maziņš smilšu graudiņš kurpē,

Tas jūtas ērti esot cieši, cieši klāt

Un pat, ja viņš patiesībā traucē,

Mēs prātojam, vai vajadzētu stāt.

/O. Cvetkova/

iekrāsot sapņus*

Būs reizes, kad es vēl pie Tevis iešu

Nekaunīgi iztraucējot Tavus sapņus,

Bet es jau Tevi nemaz nepārsteigšu,

Jo Tu joprojām mani gaidi naktīs.

No galvas Tu zini visus manus vējus

Un to, ka tie neprot stāvēt uz vietas.

Es uz mirkli iekrāsošu Tavus sapņus,

Lai no rīta tie atstātu vien vieglas ēnas.

Tu tikai nemēģini mani notvert –

Tas nav bijis iespējams un arī nebūs.

Es palikšu tā, kuru fantāzijās ietērpt

Un tā, kura nesaukta iekrāso sapņus.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Tu esi kārtējā ziemas diena,
Bet es tikko pamodies maijs.

Starp mums ir liela laika siena

Un viss vēl šķiet tik skaists.

Vēl sniegpārslas jauks Tev galvu

Un šis nebūs mans pēdējais maijs.

Mēs steidzinam laiku uz priekšu,

Kaut arī paši esam tas laiks.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Viss saķēpāts dēļ Tevis un dēļ manis.

Mums acu priekšā viens jūtu okeāns. 

Lai ietu kur iedams, es gribu, lai Tu paliec,

Bet ne viss, ko gribam ir iespējams. 

Ir mēģināts dēļ prieka un dēļ laimes,

Kaut kur nedaudz vienam otru apzogot.

Ar domām raidījām projām visas raizes

To būtību līdz galam neizprotot. 

/O. Cvetkova/

no matu galiņiem līdz papēžiem

Bailes pārņēmušas visu –
No matu galiņiem līdz papēžiem,
Bet nemainīgi, visam vēl pa vidu,
Es ilgojos pēc mūsu skatieniem.

No matu galiņiem līdz papēžiem
Un visam vēl pa vidu –
Es gribu varēt Tev pieskarties
Vismaz vēl reizi vienu.

/O. Cvetkova/

ne piecas rindiņas

Ir grūti kādu ietērpt
Tikai piecās rindiņās.
Un ja es rakstu,
Tad ne obligāti,
Lai rastos atskaņas.

Šim dzejolim nav lemts būt
Tikai piecās rindiņās,
Jo tas, kas rakstīts
Kļūst mūžīgs..
..tāpat kā atmiņas.

It viss, kas bijis rakstīts
Nav bijis izdomāts.
Un katram mirklim,
Kuru dzīvojam
Mums ir viens eksemplārs.

/O. Cvetkova/

turēšos

Es turēšos pie paša smilgas gala,

Nedomājot uz kuru pusi pūtīs vējš.

Vienalga, ja kāds lūgs paiet malā,

Es ļaušu vējiem, lai tie mani plēš. 

Es ļaušu tiem glaudīt un raut uz pusēm,

Jūtot kā dzīvība te nāk un atkal iet.

Es turēšos dēļ visiem tiem, kas klusē,

Jo klusumā dvēseles vēl skaļāk dzied.

/O. Cvetkova/

Maijs*

Spogulī veroties,
Es klusi čukstu–maijs..

Pakrūtē tikmēr viss notrīs.

Es jūtu, ka šis būs pārmaiņu laiks,

Nevajag jautāt kā un kāpēc!

Spogulī veroties,

Es saku sev–ir laiks!

Un šķiet, ka viss apkārt man notic.

Šis būs brīnišķīgs maijs –

Kā dabā, tā manās krūtīs.

/O. Cvetkova/

..kāpēc

Kāpēc Tu vienkārši nevari būt
Vienīgais mākonis negrimis jūrā?
Kāpēc par daudz Tu gribi mani klāt

Un vienlaikus paturēt slazdā?

Kāpēc ar gadiem viss sarežģīts tiek

Un par katru elpu liec maksāt?

Arī es pati gribētu mākonis būt

Nevis izskalots akmenis krastā.

/O. Cvetkova/

caur pirkstiem

Veroties caur pirkstiem
Viss palēnītēm dziest.

Caur pirkstiem
Uz brīdi kļūsti viens.

Caur pirkstiem, pateiktais

Uz mirkli aizmirsts tiek.

– Man Tevis pietrūkst

Un reizēm nepietiek.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Mēs neesam viens otram,
Lai mācītos pielāgoties.

Mēs sajūtām piederam un

Tās neļauj mums kļūdīties.

Vien aizverot acis viss

Kļūst kristalizēts un tīrs.

Mēs esam dažādas dvēseles –

Tu vakars, bet es, tomēr rīts.

/O. Cvetkova/

dzīves paslēpes

Viņa apjukusi veras pati sevī,

Nejautājot meklē atbildes.

Bailes peld visam citam pāri,

Lai arī netrūkst tai sapratnes.

Viņa apjukusi veras pati sevī,

Nespēdama uzvarēt paslēpēs.

Kurš vada, kurš slēpjas slēpnī?

..pašas dzīve un dotās izvēles.

/O. Cvetkova/

Svarīgi ir būt sev klāt

Pasaulē nekas nav tā
Kā attēlots ir molbertā

Dzīvojam rītā un vakarā,

Bet svarīgi ir būt sev klāt.

Naivumu atstāt pasakām

Ticēt tam, ko pārbaudam.

Pasaulē nekas nav tā

Kā vēsta ļaudis TV ekrānā.

Reizēm paši visu uzpūšam

Un jau pēc brīža aizmirstam.

Tādēļ jau sliktāki nekļūstam,

Bet ar tiem citiem saplūstam.

Pasaulē nekas nav tā, 

Kā attēlots ir molbertā.

Der paturēt prātā savējā

Cik svarīgi ir būt sev klāt.

/O. Cvetkova/

rūpes

Jauna vētra, jaunas rūpes –
Viss, kas bijis izdzisis,
Bet tās citas neizkūpēs
Līdz, ko būsi aizgriezies.

Vieglāk sākt ar mazumiņu
Lēnām visu šķetināt.
Ir bez gala daudz to rūpju –
Reizē nevar laist sev klāt.

/O. Cvetkova/