Es izskrienu cauri mums.
Tik sirreālas sajūtas manī rada
Vien mums zināms noslēpums.
Tik nepieradināts vējš ķer matos,
Glaužot tos prom no sejas.
Tikai brīdis un es atkal ļaušos,
Lai mana seja viņa plaukstās smejas.
Es izbraucu cauri vietām, kur bijām,
Es apstājos blakus mums.
Tik maģiskas atmiņas un visas vietas,
Kur vīdējis mūsu strāvojums.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru