Jau nolūzis sāk savas saknes dzīt.
Tas mūs līdz galam negrib atstāt –
Ik pa laikam liekot sevi pamanīt.
Kā maziņš smilšu graudiņš kurpē,
Tas jūtas ērti esot cieši, cieši klāt
Un pat, ja viņš patiesībā traucē,
Mēs prātojam, vai vajadzētu stāt.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru