* * * * *

Ar pēdām uz karstām oglēm –
Norīb pērkons un kļūst vēss.
Palaists vaļā, dalot uz pusēm,
Viss, kas rakstīts, nu ir dzēsts.

Lai jau iesper mūsos zibens –
Mūs vien pašus zeme tur.
Kur liecas galva, lai ir spilvens,
Vai plecs pie kura spēku gūt.

Tā kā lūpas, kas kvēl liesmās

Mūsu pēdas zemi sedz

Un tik tuvu, cik rokas sniedzas,

Spēks no dabas ir jāsaredz.

/O. Cvetkova/

rast līdzsvaru

Noglaudīt senu sāpīti,

Piekļaut klāt prieciņu.

Aiz loga klauvē mīnusi,

Acis dzirksteļo siltumu.

Nesteidzīgi, sperot solīti,

Visur var rast līdzsvaru.

Noglaudīt senu sāpīti,

Dalīties ar siltumu.

/O. Cvetkova/

Latvijai

Starp vietām mēs zaudējamies un rodam

Apzinoties, kas savs un kas svešs. 

Cieņa katram upurim un sodam –

Es varbūt nebūtu tāds pats, bet būtu tiešs. 

Paldies par visu, kas manī likts un radies,

Nekas bez Tevis nebūtu tāds pats.

Tu Latvija, kas manī pukst un sities 

Paldies, ka esi un ļauj man sevi rast.

                                                       /O. Cvetkova/

starp rudeni un ziemu

Aiziet, pazaudēsimies vakaros,
Tepat, starp rudeni un ziemu.
Cerībā, ka rīti mums piedos,
Ja viņus atstāsim vienus.

Kalendārs sen liek mums sapņot

Un nostaļģijā pievērt plakstus.

Aiz loga laiks kliedz, ka saprot

Lēni savijot ciešāk mums pirkstus.

Aiziet, pazaudēsimies vakaros,

Tepat, starp tagad vai nekad.

Vienalga, ja tomēr es kļūdos,

Es gribu ticēt, ka tā var.

/O. Cvetkova/

Tu vari tāpat

Tu vari neatcerēties mani,
Izsvītrot naktis un dienas,
Un saplēst uz pusēm to krūzi,
Kurai bez manis nav vietas.

Tu vari pagriezties un aiziet,
Aizmirstot atpakaļceļu.
Dzīvē tāpat jau viss pāriet

..es rakstu, jo pati to zinu.

Tu vari raudāt vai smieties

Un naktīm bez miega dzīvot.

Reizēm, dzīvot nozīmē ļauties,

Mīlēt tāpat un tāpat arī piedot.

/O. Cvetkova/

pašcīņa

Prāts ar dzīvi pretēji griežas –

Viena doma otru projām dzen.

Tavi vaibsti parādās un dzēšas,

Cik bieži neskaitu vairs sen.

Cīnīties ar sevi, vai atkal zaudēt?

–Rings tas pats un arī pretinieks.

Vai arī te mūžību tā stāvēt 

It kā lietas pašas mēdz mainīties?

Tavs numurs parādās un dzēšas,

Smilkst dvēsele, nezinot kā būt.

Daudz par daudz cīņu manī plēšas,

Meklējot veidu, kā sevī mieru gūt. 

/O. Cvetkova/

mirkt niekos

Kad dzērumā viens tu guli
Ir nojauta, tas sākums vai gals.
Pie pilnībā atvērtām durvīm
Klusē pat durvju zvans.

Vien acis, kas ieurbjas grieztos
Un pusnakts, kas ausīs griež..
Visa dzīve mirkst šādos niekos,
Kurus zini tu pats un vairs neviens.

/O. Cvetkova/

neapgūts siltums

Neapgūts siltums berzējas krūtīs,

Prasās vairāk, par maz šķiet.

Meklējot vēl, vai tas nepazudīs?

– Kur viņam klaiņot, kur vēl iet?

Ko viņam meklēt, ko iedomāties?

Viss tepat līdzās–ko turēt, ko skaut.

Vai vajag starp citiem klaiņot un pīties,

Ja dzīve tāpat sildīt tam ļauj?

/O. Cvetkova/

būt tuvāk

Noskūpstīt tavas acis,

Kad viņas no prieka mirdz

Un pat, kad no bēdām

Sāļās asarās mirkst.

Noglaudīt tavu pieri

Starp ikdienas skrējieniem.

Arī tad, kad trūkst spēka

Un viss klājas putekļiem.

No jauna ar tevi runāt

Par visu, kas bijis un būs.

Pat, ja vieglāk ir klusēt,

Vārdi – tie tuvina mūs.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Ir nedēļa gandrīz jau pusē,
Vēl divi soļi un viss..
Piektdiena pagaidām klusē,
Vēl brīdis tai atlicis.

Trūd pagalmā kasītās lapas,
Čukst vēji tām pasakas
Un lidinās manas domas
Pie piesauktās piektdienas.

/O. Cvetkova/

satikt ēnas

Es viņu satieku
Atkal un atkal no jauna.
Ikkatrā garāmgājējā
Un vēja glāstos pie vaiga.

Neko negaidot
Un neaušot cerības veltas,
Ar viņu es satiekos
Zinot, ka tās ir tikai ēnas.

/O. Cvetkova/

būs labi

Tici man, reiz viss būs labi–
Es apsolu Tev blakus būt.

Ja varētu, piekļautu Tevi

Tik stipri, lai sāpes zūd.

Nav atbilžu uz visiem kādēļ,

Vai spēju, kas laiku griež,

Bet mums ir dzīve, kurā varēt

Pat ja reizēm nākas ciest.

Tici man, reiz viss būs labi

Citādāk jau nemēdz būt.

Pasaki man tikai skaļi,

Prāts ko domā, sirds ko jūt.

/O. Cvetkova/

pusīte

Pasaule kā maizes šķēle
Sadalīta uz pusēm.

Pusīte man, otra Tev,

Bet palūgšu pagaidām klusēt.

Negribu ātrumā ķidāt

Katru drupaču lieko,

Ziņkārīgām ausīm

Pa kumosam mutē liekot.

Labāk, lai kabatā sadrūp

Mana pusīte maizes šķēles,

Jo lai vai kā, bet man rūp

Nekļūt kailai dēļ svešas mēles.

/O. Cvetkova/

īstās atbildes

Viss it kā ir pašsaprotams,

Tikai sarežģīti pateikts.

No skata viss ir labojams,

Līdz pašam ir kas jāveic.

Tā no dienas dienas iet,

Vārdi no mutes mutē.

Kādam atkal padoms tiek

Jau entā debess pusē.

Šaubu pilnas krustceles

Rauj uz visām pusēm,

Bet tās īstās atbildes nāks,

Kad teiksi citiem klusēt.

/O. Cvetkova/