Aiziet, pazaudēsimies vakaros,
Tepat, starp rudeni un ziemu.
Cerībā, ka rīti mums piedos,
Ja viņus atstāsim vienus.
Tepat, starp rudeni un ziemu.
Cerībā, ka rīti mums piedos,
Ja viņus atstāsim vienus.
Kalendārs sen liek mums sapņot
Un nostaļģijā pievērt plakstus.
Aiz loga laiks kliedz, ka saprot
Lēni savijot ciešāk mums pirkstus.
Aiziet, pazaudēsimies vakaros,
Tepat, starp tagad vai nekad.
Vienalga, ja tomēr es kļūdos,
Es gribu ticēt, ka tā var.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru