Kad viņas no prieka mirdz
Un pat, kad no bēdām
Sāļās asarās mirkst.
Noglaudīt tavu pieri
Starp ikdienas skrējieniem.
Arī tad, kad trūkst spēka
Un viss klājas putekļiem.
No jauna ar tevi runāt
Par visu, kas bijis un būs.
Pat, ja vieglāk ir klusēt,
Vārdi – tie tuvina mūs.
/O. Cvetkova/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru