* * * * *

Ar pēdām uz karstām oglēm –
Norīb pērkons un kļūst vēss.
Palaists vaļā, dalot uz pusēm,
Viss, kas rakstīts, nu ir dzēsts.

Lai jau iesper mūsos zibens –
Mūs vien pašus zeme tur.
Kur liecas galva, lai ir spilvens,
Vai plecs pie kura spēku gūt.

Tā kā lūpas, kas kvēl liesmās

Mūsu pēdas zemi sedz

Un tik tuvu, cik rokas sniedzas,

Spēks no dabas ir jāsaredz.

/O. Cvetkova/