pārdzimt

Es Tevi pazaudēšu starp lielpilsētas ielām,
Paceļot kārtējo akmeni sev priekšā.
Rītus ar vakariem mainīšu vietām
Ticot, ka tur tiem būs īstā vieta.

Pārsaukšu sevi Tev nezināmos vārdos

Cerot, ka Tava balss nesauks mani tajos.

Pārdzimšu vēlreiz no pelniem kā senāk,

Elpojot gaisu starp šaurajām ielām.

/O. Cvetkova/

smeldzēt skaistumā

Es meklēšu sevi vēlreiz pa jaunam

Starp nezālēm grāvī, kuras savijis vējš.

Es būšu tas mazākais krusas grauds,

Kurš klusībā nātrei uz pleca sēž.

Ar smaidu uz sejas, vējā aprautiem vaigiem

Teikšu paldies, ka viss gadījies tā.

Ne vienmēr mums jāvar būt sarežģītiem,

Lai krūtis smeldzētu skaistumā.

/O. Cvetkova/

* * * * *

Nomazgāt visu zem ādas un virs,
Izraudāt sāpes, lai beidzot ir miers.
Ieelpot no jauna, kad uzaust rīts –
Es gribu no jauna, es gribu un viss.

Pārstāt maldīties starp labs un slikts,

Gaisma būt un gaismu citiem sniegt.

Būt pati sev vienīgais stabilais tilts,

Pie kura tiekties, pie kura iet.

Nomazgāt visu zem ādas un virs –

Tas nemiers, kurš iekšā, lai reiz izdziest.

Laiks bez manis neko neizšķirs,

Tādēļ es esmu gatava celties un krist.

/O. Cvetkova/

šaubas mērķtiecīgas

Mērķtiecīgi rāpoju atpakaļgaitā –
Viss, kam reiz ticēts, dzēšas kā krīts.

Pēc nopelniem dabūts pērnajā gadā,

Ceru, ka šogad mani gaida kas cits.

Asarās mirkusi vairāk kā vajag,

Līdz depresija ar spēku kompromisu rod.

Aizvērt acis reizēm ir vieglāk,

Bet vēlāk, kā ar bomi pa pieri viss dod.

Mērķtiecīgi rāpoju atpakaļgaitā,

Domājot, ka priekšā ceļa vairs nav.

Bet arī strupceļa galā var būt, ka kāds gaida

Un šīs šaubas reizēm mani uz vietas te tur.

/O. Cvetkova/

priekšnojauta

Tavas pastalas nodilušas,

Arī manējās jau nedaudz ādā griež.

Tas nekas, mēs esam pieraduši,

Bet skaidrs, ka ceļa gals būs drīz.

Skaidrs, ka šis viss reiz beigsies

Nāksies pārauties un jaunus ceļus iet.

Varbūt tad ar pastalām mums veiksies –

Šī priekšnojauta iekšā kņud un nepāriet.

/O. Cvetkova/

dzīves ledājs

Es esmu nogurusi –
Lēni dziestot starp rindām
Un, alkstot mieru,
Sekoju iekšējām dziņām.

Cik reizes kvēlots, tik dzists –
Neticēts it nevienam.

Es esmu miglā uzausis rīts

Ar elpām mierpilnām.

Nojucis kompass,

Kurš kabatas neziņā maina.

Es jūtu kā dzīves ledājs

Slidinot mani izmaina.

/O. Cvetkova/

sagaidīt rītu

Līdz ko tieku pāri
Tu atkal sapnī nāc
Un līdz ar aukstiem sviedriem
Tavs skatiens mani māc.

Varbūt tā tam jābūt,
Līdz aizmirsts tiks it viss,
Bet tikmēr man ir jājūt
Un jāsagaida rīts.

/O. Cvetkova/

mūžības termiņš

Nekas nav mūžīgs -

Mainās viss, kas bijis, ir un būs.

Tādēļ lieks ir izbrīns

Par upēm, kuras lēni žūst.

 

Par sniegiem, ledājiem, kas kūst,

Jo mūžībai nav termiņš dots.

Un mūžību - to arī mācos pats

Būdams viņas nogrieznītis mazs.

/O. Cvetkova/

 

sniegos

Mēs esam nobridušies slapji,

Lieko atstājot vējiem un sniegiem.

Neviens sākotnēji neplāno dzīvi,

Bet grūtības liek kļūt mums stipriem.

Visam jāļauj reiz kupenās iestigt,

Lai pašiem nedaudz, bet kļūtu viegli.

Jā, ir bail mēģināt un tā arī palikt,

Bet mēs esam cilvēki un arī kūstam

..tāpat kā viss, tāpat kā sniegi.

 

/O. Cvetkova/

 

sēri skaisti

​

Uz piecām minūtēm
Es jutos nedaudz cita,
Starp visām paralēlēm
Un ļaudīm izmainīta.

Starp citām dimensijām,
Viņa sejas vaibstiem
Es sevi zaudēju
Un tas ir tik sēri skaisti.

/O. Cvetkova/

* * * * *

​kauns melot,
kauns vienkārši nebūt sev pašai.
sprādziens manipulējot
ar asarām pilnām acīm.
pa vidu viens milzīgs haoss
kā mājās tā galvā – viss viens.
kāpēc nevar vienkārši dzīvot ?
nogurums mani pārņem 
čukstot sev banālo "piedod!"

/O. Cvetkova/