Mopša dvēsele

Viņa skrāpē,

Tad kad sāp.

Viņa smilkst,

Kad nostaļģija sirdi skar.

Viņa mīļi

Skatienu nolaiž uz leju

Viņa pieglaužas

Pretī zvaigznēm slejot seju.

Mopša dvēsele smaida,

Dziļi krūtīs esot.

Viņa grib būt mopsis

Un izrādot interesi

Graciozi sasliet ausis.

Realitātē

Viņa ar matiem aizsedz skatu.

Vienatnē skaita zvaigznes,

Klusībā gaidot zvanu.

Pirms gada viņa meklēja atpakaļceļu

Vērās spogulī tukši.

Rakstīja dzeju

Un neredzēja neko citu,

Izņemot bezizeju.

Tagad viņa smaida.

Viss, kas bijis pagātnē

Kā vecs audekls irst.

Un maza mopša dvēselīte

Ik pa mirklim viņai krūtīs smilkst.

/O.C./

SKATIENĀ PAZAUDĒTAIS

Pavasaris atņēma man smaržu Tavu.

To nesa man vējš,

Kad naktī vēros es debesīs tālu.

Tad sāka ziedēt ievas bezgalīgi skaisti.

Un kas to būtu domājis,

Ka Tava smarža kļuvusi, tik sveša, ka paliek baisi.

Un nu jau nāk vasara - zāles un lapu zaļumā.

Tā atņems man visu no Tevis.

Atdodot to, ko zaudēju Tavā skatienā.

/O.C./

Pilsēta sirdī.

Nikotīna mašīnu pilnas ielas.

Tā ir ikdiena,

Kuru vēro ietves un māju sienas.

Nogurušas acis hipnotizēti vadās.

Maršruts nemainās,

Nedz rīta, nedz vakara gaitās.

Pilsētas elpa pūš pakausī,

Kad ejot gar jūru

Ieklausies dabā un pavasarī.

Kāju nomītais bruģis seko mūsu gaitām.

Pilsēta ik mirkli ir ar mums,

Pat ja mēs, no viņas, neko negaidām.

Vecpilsētas bruģis izsmēķiem piedrazots.

Skumji vērot,

Kā naudu lūdz pensionārs, dzīves apbižots.

Pilsēta mainās pulksteņa tikšķiem līdz.

Un tikai ar laiku Tu apjaut,

Ka daļa no pilsētas ir daļa Tavas sirds.

/O.C./

Saules stari

Nedomāsim.

Katrs būsim mākonis liegs

Un steidzīgiem garāmgājējiem 

Uzsmaidīsim.

Un ja mēs katrs pats,

Katrs pats, par sevi esam,

Tad ķersimies putniem pie spārniem

Un lidosim, citiem, mākoņiem pāri.

Saulstari viegli, lai noglāsta mūs,

Sasilda vēsos vakaros.

Katrs būsim mēs paši,

Un lai vieno mūs, tikai, saules stari.

/O.C./

PLĒSOŅAS

Viņu bija daudz!

Skatieni.

Tie urbās manī un dūra.

Reizēm bezkaunīgi un reizēm apslēpti.

Skatieni sāpēja.

Viņi visi bija tik vienādi.

Skatieni-

Ik pa laikam man ādā dūrās savādi.

Mans skatiens pret daudzajiem.

Es tikai ar laiku sapratu, ka uz lietām veros citādi.

Kamēr viņi turpināja to darīt vienādi.

Un tad sekoja vārdi.

Tie bija mokošāki.

Tie plēsa, rāva un sita.

Un joprojām nav izzuduši.

Es reti atļāvos ko pretī teikt,

Jo negribēju, lai kādam sāp.

Jo starp visiem vienādajiem

Es biju citāda-

Es zināju kā vārdi sāp.

Laiks pagāja,

Bet viņus es joprojām atceros.

Tos nicinošos skatienus.

Neapdomīgi vārdus izmestos.

Es neesmu vairs starp viņiem

Un varu uzelpot,

Ja biju taurenītis maz,

Tad tagad kā putns varu lidot.

Es vairs neesmu viņu medījums,

Kaut joprojām esmu citāda.

Un neesmu arī viena no viņiem-

Neesmu plēsoņa.

/O.C./