Viņa skrāpē,
Tad kad sāp.
Viņa smilkst,
Kad nostaļģija sirdi skar.
Viņa mīļi
Skatienu nolaiž uz leju
Viņa pieglaužas
Pretī zvaigznēm slejot seju.
Mopša dvēsele smaida,
Dziļi krūtīs esot.
Viņa grib būt mopsis
Un izrādot interesi
Graciozi sasliet ausis.
Realitātē
Viņa ar matiem aizsedz skatu.
Vienatnē skaita zvaigznes,
Klusībā gaidot zvanu.
Pirms gada viņa meklēja atpakaļceļu
Vērās spogulī tukši.
Rakstīja dzeju
Un neredzēja neko citu,
Izņemot bezizeju.
Tagad viņa smaida.
Viss, kas bijis pagātnē
Kā vecs audekls irst.
Un maza mopša dvēselīte
Ik pa mirklim viņai krūtīs smilkst.
/O.C./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru