Viņu bija daudz!
Skatieni.
Tie urbās manī un dūra.
Reizēm bezkaunīgi un reizēm apslēpti.
Skatieni sāpēja.
Viņi visi bija tik vienādi.
Skatieni-
Ik pa laikam man ādā dūrās savādi.
Mans skatiens pret daudzajiem.
Es tikai ar laiku sapratu, ka uz lietām veros citādi.
Kamēr viņi turpināja to darīt vienādi.
Un tad sekoja vārdi.
Tie bija mokošāki.
Tie plēsa, rāva un sita.
Un joprojām nav izzuduši.
Es reti atļāvos ko pretī teikt,
Jo negribēju, lai kādam sāp.
Jo starp visiem vienādajiem
Es biju citāda-
Es zināju kā vārdi sāp.
Laiks pagāja,
Bet viņus es joprojām atceros.
Tos nicinošos skatienus.
Neapdomīgi vārdus izmestos.
Es neesmu vairs starp viņiem
Un varu uzelpot,
Ja biju taurenītis maz,
Tad tagad kā putns varu lidot.
Es vairs neesmu viņu medījums,
Kaut joprojām esmu citāda.
Un neesmu arī viena no viņiem-
Neesmu plēsoņa.
/O.C./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru