Pavasaris atņēma man smaržu Tavu.
To nesa man vējš,
Kad naktī vēros es debesīs tālu.
Tad sāka ziedēt ievas bezgalīgi skaisti.
Un kas to būtu domājis,
Ka Tava smarža kļuvusi, tik sveša, ka paliek baisi.
Un nu jau nāk vasara - zāles un lapu zaļumā.
Tā atņems man visu no Tevis.
Atdodot to, ko zaudēju Tavā skatienā.
/O.C./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru